Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības speciāliste Andra Poota iepazīstina ar pašas bibliotēkas ēkas vēsturi. Uzzinām, kāpēc to agrāk sauca par cietumnieku namu, aplūkojam pilsētas mecenāta Reijera būvēto patversmi, uzklausām stāstu, kā jelgavnieki jaunieceltajā stacijā vilcienu nesagaidīja, un palūkojam vietu, kur sākās Jāņa Joņeva romāns "Jelgava 94".

Jelgavas pilsētas bibliotēkas novadpētniecības speciāliste Andra Poota saka, ka par daudz ko pilsētā viņas var sacīt: „iedomājieties,tas bija te, vai, iztēlojāties, šeit  atradās tas vai cits nams.”

1944 .gada jūnijā padomju armija, karojot ar Vērmahta karaspēku, lielāko daļu Jelgavas pārvērta drupās, tomēr ir ēkas un ielas, kas saglabājušās, un, protams, stāsti par pilsētas iedzīvotājiem gan pagātnē, gan arī šodienā. 

Steidzoties  uz tikšanos bibliotēkā, pat nepamanu, kāda ēka izskatās no ārpuses, jo iekštelpas atgādina  pagājušā gadsimta 80. gadu sabiedrisko celtni – gaiša kāpņu telpa ar norādēm uz Barona zāli, mācību telpu, lasītavu. Pirmā pietura – Jelgavas pilsētas bibliotēka, ēka, kas reiz ieguvusi palamu „cietumnieku  nams.”

Tālāk ceļojums pa pilsētas ielām un mūsu maršruts ved uz dzelzceļa staciju. Bet kamēr līdz tai nonāksim, vēl Andras Pootas stāsti par Jelgavas gan zudušo, gan saglabāto vēsturi.

Viens no stāstiem ir par vilcienu, kuru tā arī nesagaidīja jaunuzceltajā stacijā. Raksti liecina, ka sagadītāju pulkā bija pilsētas  birģeri, brīvprātīgie ugunsdzēsēji, dziedātāju biedrība, amatnieki ar kādiem 20 karogiem un mūziķi, bet visa svinīgā sagaidīšana pagāja secen. 

Turpat pāri pretī stacijai slejas Lāčplēša piemineklis, ko veidojis tēlnieks Andrejs Jansons. Tā ir pieminekļa "Lāčplēsis un Melnais bruņinieks" kopija, ko pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā Jelgavas atbrīvotājiem veidoja Andreja Jansona tēvs tēlnieks Kārlis Jansons. 

Tālāk dodamies uz pilsētas centrālo daļu, vietu, kur reiz slejās  grezns majestātisks nams – Jelgavas latviešu biedrības ēka.

Un ceļojuma noslēgumā, pārfrāzējot dzejnieku Raini, mūsu sākums un gals ir atkal bibliotēka, tikai šoreiz no sētas puses caur padomju gados būvētu namu pagalmu puduriem nonākot pie mūsdienu literatūras pieturpunkta.