Raidījumā Pret Goliātu saruna par politisko kustību trešās atmodas laikā, kura pārstāvēja tā saukto alternatīvo valstiskuma atjaunošanas ceļu. Tās aizsākums bija organizācija Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), kas brīžiem paralēli ar Latvijas tautas fronti, brīžiem nonākot zināmā konfrontācijā mēģināja īstenot Latvijas valstiskuma atjaunošanas procesu. Stāsta vēsturnieks un jurists Tālavs Jundzis.

Ja raugāmies uz to brīdi, kad parādās tāds veidojums kā Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, tad atšķirībā no Tautas frontes, kurā top ap to pašu laiku, šeit nav tik prominentu, sabiedrībā jau atpazīstamu personību. Varbūt, teiksim, Eduards Berklavs, bijušais padomju nomenklatūras darbinieks pēc tam represēts kā nacionāla komunists, bijis spiests ilgi uzturēties ārpus Latvijas, un visa tā rezultātā faktiski kļuvis par padomju disidentu. Taču arī viņš droši vien bija zināms tiem, kuri cītīgi klausījās "Amerikas balsi", tiem, kas varbūt vēl atcerējās tālaika notikumus, bet Latvijas sabiedrībā tādu nebija vairākums.

"Latvijas Nacionālo neatkarības kustību Ogrē nodibināja ar skaidru programmu, cīnīties par Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu," atzīst Tālavs Jundzis.

Bet stāstu par Neatkarības kustības tapšanu viņš sāk, atkāpjoties nedaudz vēsturē.

"1988. gads, jūlijs. Arkādija parks. Latvijas Nacionālās neatkarības kustības oficiālā dibināšanas diena. Tomēr jāatkāpjas vēl nedaudz vairāk atpakaļ, un es tomēr gribētu pieminēt arī kustību "Helsinki 86", kuri kā tādi saucēji tuksnesī jau 1986.gadā uzrakstīja Gorbačovam vēstuli. Tādu pietiekami vēl pieklājīgu, īpaši no šodienas viedokļa: ļaujiet latviešu tautai pašai lemt savu likteni. Neatkarība - tur tādu vārdu nebija arī helsinkiešiem 1986.gadā," atminas Tālavs Jundzis.

Tad jau 1988. gada 30. janvāris, kad helsinkieši uzraksta jau tādu iesniegumu vai memorandu ar 10 punktiem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejai. Daudzmaz atklāta vēstule ar 10 punktiem, ar prasībām.

"Godīgi sakot, tur ar tās prasības ir pietiekami mērenas: ļaujiet latviešiem runāt latviešu valodā, ļaujot referenduma ceļā lemt savu likteni, ierobežojiet migrācija un tā tālāk," vērtē Tālavs Jundzis. "Bet tā bija tāda kā saucēja balss tuksnesī, jo ne kāds tos cilvēkus pazina, kādi liepājnieki, uzvārdu pilnīgi nezināmi. Un beigu beigās ne jau arī kāds popularizēja un nebija ne interneta sociālo tīklu tad. Centrālkomiteja jau to vēstuli nebūt nenorādīja sabiedrībai. Jau pēc tam nāca atklātībā Centrālkomitejas nosodījums šai vēstulei, ka tā, lūk, ir pretpadomju propagandu un tur vispār būtu kāds jāliek cietumā.

Tālavs Jundzis min vēl citus notikumus 1988.gadā.

"Faktiski, lai tiktu līdz Latvijas Nacionālās neatkarības kustības sākumiem vēl pa vidu ir Radošo savienību plēnums, kur cita starpā visi tie 10 punkti, kas bija šajā pieminētajā "Helsinki 86" vēstulē Centrālkomitejai, viņi visi tur ir Radošo savienību plēnumā.  Kad plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā ir aiz muguras, tad paiet drusciņ tikai vairāk par mēnesi, kad rodas Latvijas Nacionālās neatkarības kustība," stāsta Tālavs Jundzis.

Blakus Eduardam Berklavam Jundzis mon arī Eināru Repši un Andri Paulu Pāvulu, kas piedalījās kustības radīšanā.

"Gan jau viņiem tās idejas virmoja droši vien pašiem individuāli jau krietni pirms Radošo savienību plēnuma un varbūt vēl pirms helsinkiešu kustības sākuma. Bet Radošo savienību plēnums noteikti deva šīs kustības izveidei ļoti nopietnu impulsu," uzskata Tālavs Jundzis.

Latvijas Nacionālā neatkarības kustība nebūt nesākās ar saukli "Uz neatkarīgu, brīvu Latviju!" Nebūt nē. Varbūt ar šodienas acīm vērojot liekas, tik mērenas prasības. Nē, tās prasības bija ārkārtīgi, faktiski jau ļoti radikālas, bet, protams, ne par kādu neatkarību vēl 1988. gada vasarā Latvijas Nacionālās neatkarības kustība nerunāja.

"Lielāku brīvību, lielāku demokrātiju, to pašu migrāciju ierobežot, latviešu valodu. Bet viss jau attīstījās tik strauji 1988. gada vasarā, gan tas bija folkloras festivāls "Baltica 88", kur parādījās jau nacionālie karogi," vērtē Tālavs Jundzis. "Un cita starpā viens no tādiem helsinkiešu vasaras pasākumiem šajā gadā bija 11. augusta pasākums, oficiāli, starp citu, pieteikts Rīgas tālaika darbaļaužu deputātu padomē. Pasākums notiks pie Brīvības pieminekļa, ar mērķi atcerēties atzīmēt Krievijas Federācijas un Latvijas Miera līguma 1920. gada.  Atšķirībā no tā, kas bija pieteikts pie Brīvības pieminekļa, 20 cilvēku grupiņa devās pie Ļeņina pieminekļa un ar ziediem rokās, bet pie ziediem bija smuka lentīte "1920. gada Krievijas - Latvijas miera līgums Latvijai un Latvijas tautai uz mūžīgiem laikiem atzina neatkarību"."

Jundzis uzskata Latvijas Nacionālā neatkarības kustība tapa tās veidotājiem kontaktējoties gan ar jau topošo Latvijas Tautas fronti, gan Vides aizsardzības klubu.

"Tas viss kopumā saliedēja radikālāku cilvēku grupu, kuri tad arī nonāca jau 1989. gada februārī līdz tiem vēsturiskajiem notikumiem, kur pirmoreiz faktiski skaidri un gaiši parādās mērķis - Latviju neatkarīgu. Un pie kam ne vienkārši neatkarīgu Latviju, bet neveidot tur kādu jaunu valsti, bet atjaunot to neatkarīgo Latvijas valstiskumu, kāds tas tika proklamēta 1918. gadā 18. novembrī," atklāj Tālavs Jundzis.

"Tas bija tik tiešām pirmoreiz skaidri definēts. Ogrē kongress notika pietiekami daudzu cilvēku klātbūtnē un arī, protams, mediju klātbūtne. Latvijas Nacionālā neatkarības kustība savā dibināšanas kongresā, Arkādijas parkā tā bija dibināšanas sapulce, bet Nacionālu kustību Ogrē nodibināja ar skaidru programmu - cīnīties par Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu."