Ārkārtīgi nozīmīga loma cīņā par Latvijas valstiskuma atjaunošanu pagājušā gadsimta 80.gados un 90. gadu sākumā bija paralēliem un saistītiem procesiem citās toreizējās Padomju Savienības republikās un arī PSRS satelītvalstīs. Par šo procesu savstarpējo ietekmi stāsta publicists, kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

"Pati Latvijas Tautas frontes ideja, organizētas pretošanās ideja, vai toreiz teicām atbrīvošanās ideja radās kaut kur paralēli Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, bet pavisam konkrēti Tautas fronte tika vārdā nosaukta Igaunijā jau 1988.gada aprīlī kā kustība un tad vairākkārtīgi tas tika atkārtots, ka pēc igauņu parauga, to Viktors Avotiņš pateica Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā, vajadzētu šādu kustību veidot arī Latvijā," stāsta Dainis Īvāns. "Bet saknes jau ir meklējamas daudz dziļāk, jo vienmēr mums ir bijuši, toreiz tos sauca par disidentiem, nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, cilvēktiesību cīnītāji, kuri sēdēja dažādos padomju lēģeros. Lietuvieši, latvieši, igauņi, ukraiņi, gruzīni kopā.

Man liekas, mēs neesam līdz šim brīdim novērtējuši to solidaritātes tīklu, kas bija izveidojies tajā laikā, tā saucamajā padomju pagrīdē. Vēlāk šie cilvēki, piemēram, Ints Cālītis Tautas frontē kļuva par vieniem no pirmajiem vēstnešiem un sakarniekiem ar citām PSRS tautām."

Plaša un vērienīga šī solidaritāte izveidojās 1988.gadā. Bet vēl pirms diviem gadiem bija cīņa pret Daugavpils HES celtniecību. To arī Igaunijas vēsturnieki raksturo kā tādu izrāvienu, ka Latvija tajā brīdī ir bijusi avangardā.

"Arī tur mēs nevarējām iztikt bez zināmas solidaritātes. Mēs sapratām, ka nevaram vieni, jo Padomju Savienībā nacionālists bija lielākais grēks, ko varēja "piešūt" cilvēkiem, kas kaut ko darīja,"atzīst Dainis Īvāns. "Mēs ar Artūru Snipu, kad rakstījām rakstu "Par Daugavas likteni domājot", mums bija skaidrs, ka mēs kļūsim par buržuāziskiem nacionālistiem. Tad Artūram radās gaiša doma sazināties ar baltkrieviem. Tā pati Daugava. Baltkrievi ļoti daudz palīdzēja. Baltkrievu rakstnieks Vladimirs Arlovs, baltkrievu rakstnieks Vasiļs Bikovs momentāni rakstīja mums atbalstu un

mēs varējām teikt, jā, bet mēs ar brālīgo baltkrievu tautu kopā cīnāmies pret vienu padomju nejēdzību."

"Šai akcijai bija vēl tālejošākas sekas arī citur. 1987.gadā, kad cīņu turpinājām, pie manis ieradās igauņu režisors un fotogrāfs Pēteris Tomings. Es šo cilvēku zināja kā mākslinieku, izturējos pret viņu ar lielu bijību. Liels izbrīns bija, ka viņš ieradies pie manis Preses namā, kur es toreiz strādāju, skatījās uz mani kā uz lielu autoritāti un teica, jums izdevās organizēti un sekmīgi uzvarēt cīņu par Daugavas glābšanu, palīdziet mums cīnīties pret fosforīta iegūšanu Igaunijā, kas arī tur draudēja iznīcināt pusi Dienvidigaunijas," turpina Dainis Īvāns.

"Viņš ilgi runāja ar mani par to metodi, kā organizēt, kā ar publikācijām saviļņot un pacelt uz cīņu sabiedrību. Tieši šo momentu vēlāk igauņi atzīmējuši, ka tas ir bijis arī svarīgs viņiem - sākt šo cīņu par savu zemi, pēc tam jau tā pārvērtās cīņā par valsti, kas pārvērtās Igaunijas Tautas frontes idejā, pēc tam no Igaunijas tā atnāca uz Latviju kā Tautas frontes ideja. Paralēli jau arī Lietuvā veidojas tā sauktā Lietuvas pārbūves kustība "Sajudis". Pilnīgi tāda pati kustība veidota pēc mūsu tautas fronšu ģīmja un līdzības."

Dainis Īvāns vērtē, ka šī pretpadomju tautu draudzība un solidaritāte izpletās pa visu Padomju Savienību.