Vides aizsardzības klubs bija pirmā daudzskaitlīgā demokrātiskā organizācija, kas tapa Latvija trešās atmodas laikā, pulcējos savās akcijās un pasākumos tūkstošus, vēlāk desmitus un pat simtus tūkstošus cilvēku. Oficiāli organizācija tika nodibināta 1987. gada 28. februārī, taču tās saknes meklējamas jau pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā, kad vēlākais kluba vadītājs Arvīds Ulme kopā ar domubiedriem uzsāka postā aizlaistu baznīcu un kapsētu sakopšanas kustību toreizējā Latvijas PSR. Par Vides aizsardzības kluba lomu  trešās atmodas procesā saruna ar Vides aizsardzības kluba viceprezidenti Elitu Kalniņu. Tikšanās notiek Dubultos, topošajā Zaļās atmodas muzejā, kura vadītāja ir Elita Kalniņa.

"Vides klubs bija tāds kā drusku kašķīgs sunītis, kas vienmēr skrēja pa priekšu.(..) Mūsu uzdevums bija tā kā bikstīt un ieteikt tādas lietas, no kurām varbūt pirmajā brīdī nobīstas," Vides aizsardzības kluba darbību pagājušā gadsmita 80. gadu otrajā pusē vērtē Elita Kalniņa.

1988. gada rudenī, kad dibinājās Latvijas Tautas fronte, Vides aizsardzības klubs, no vienas puses, savu misiju dzīvē bija veicis, bija jau iekustināta cilvēku masu pulcināšanas. Tautas fronte turpināja to attīstīt. Savukārt Vides aizsardzības klubs vairāk pievērsās tieši vides aktualitātēm.

Elita Kalņiņa arī dalās atmiņas par savu iesaistīšanos kluba darbībā.

"Jāsaka, es pirmoreiz vispār pati Izdzirdēju 1982. gadā," atminas Elita Kalniņa. "Es ļoti labi atceros, ka 1983. vai 18984. gadā mēs aizgājām uz sapulci, bet tā uz Vides kluba fona bija tāda daudz organizētāka, jo Vides kluba kluba moto, kas tiem laikiem patiesībā bija ļoti labs, ka bija tik neorganizēti, ka neviens nevarēja pat izķērt. (..) Tādā labā nozīmē, neorganizēti. Tomēr vienmēr visi kaut kā uzzināja, ka notiek pasākumi."

"Tad sākās šīs baznīcu sakopšanas talkas, kur vietējie vienkārši redzēja, ka kaut kas notiek, un, protams, nāca palīgā. Tās bija tās pirmās formāli atļautās - neatļautās," turpina Kalniņa.

"1982. gads, kad mira Brežņevs (Leonīds Brežņevs, PSRS vadītājs), tas bija tas pirmais, kad sajuta, ka kaut kas jau nu būs savādāk. Nevienam nenāca prātā, ka varētu sabrukt padomju vara, bet ka kaut kas būs savādāks, nāca prātā," atzīst Elita Kļaviņa. "Tad 1986. gadā Gorbačovs (Mihails Gorbačovs, PSRS vadītājs) izdeva "ukazu" par interešu kluba dibināšanu, un tad Vides aizsardzības klubs tika nodibināts pie Tramvaju trolejbusu pārvaldes kluba. Pirms tam 1986. gada sākumā bija jauniešu klubs, kurš bija Ķengaragā, kultūras namā dibināts. Acīmredzot, katrs kultūras nams uzskatīja par vajadzīgu kādu interešu klubu tajos laikos dibināt."

Elita Kļaviņa stāsta, ka tas bijis laiks, kad notikumi mainījās ārkārtīgi strauji. No 1987.gada līdz 1990.gadam dzīve bija tik intensīva, tik piepildīta. Jau pēc gada Tramvaju trolejbusu pārvalde Vides klubam palūdza aiziet.

“Tie dibinātāji bija tie paši no Pieminekļa talku centram, viņi pārgāja uz Vides klubu. Pārsvarā tie tomēr bija radoši cilvēki – Arvīds Ulme, Valdis Ābols, Juris Vilcāns, Bergmanis Andris, vēlāk Diāna Ulme. Es atceros, ka mums notika sanāksmes gan tepat, Dubultos, baznīcā, toreiz te bija vēstures muzejs. Notika Dzelzceļnieku kultūras namā, kas tagad ir Maskavas nams,” par Vides kluba pirmsākumiem stāsta Elita Kalniņa. “Notika talkas Odzienas pilī, Krāmu ielas pagrabā. Ļoti labi atceros, ka mēs tīrījām pagrabu vienvakar, atnāca viena meitene un teica, zini, tur tāds Vides klubs, tur drausmīgi interesanti, aizejam paskatīties, kas tur notiek. Tas bija universitātes (Latvijas Universitātes) 13. auditorijā, tas bija tik aizraujoši. Tā kā es par vēsturi vienmēr esmu interesējusies, neko tādu es līdz šim nebiju dzirdējusi, ka tik atklāti runā. Tā arī es nokļuvu Vides aizsardzības klubā, tas bija 1987.gada beigās.”