Žorža Pereka trešā grāmata "Cilvēks, kas guļ" ir stāsts par radikālu attiekšanos - meditācija par dīkstāvi, etīde par tukšumu, atsvešināšanās hronika, kas vēstī par pakāpenisku aiziešanu no cilvēkiem un lietām. Kāds to nodēvējis arī par attālu Oblomova radinieku.

To var uztvert gan kā autobiogrāfisku refleksiju par personisku utopisku plānu, gan kā paaudzes manifestu, protestējot pret patērētāju sabiedrības ideāliem.

Zorža Pereka "Cilvēks, kas guļ" ir pilnīgs pretstats citai šī autora grāmatai "Dzīve lietošanas pamācība", kurā bija daudz istabu, daudz lietu, daudz cilvēku. Šoreiz ir tikai "tava istaba, kas ir skaistākā no vientuļajām salām, un Parīze ir tuksnesis, ko neviens nekad nav šķērsojis. Tev nevajag neko citu kā tikai šo mieru, šo miegu, tikai šo klusumu, sastingumu".

Žorža Pereka grāmatu "Cilvēks, kas guļ" no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga, ar kuru sarunājamies raidījumā, izdevusi "Omnia mea".

 

Raidījumu atbalsta: