Alfrēds Bērziņš (1899–1977), viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma darbinieku starpā un arī vienas no visvairāk lasītajām šim Latvijas vēstures posmam veltītajām memuārgrāmatām “Labie gadi” autors. Raidījumā Gadsimts ar savu valsti par šo personību stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Runājot par Alfrēda Bērziņa pirmajām dzīves desmitgadēm, tas ir tipisks un no tā laika procesa viedokļa raugoties pozitīvs jauna cilvēka attīsības ceļš. Bērziņš dzimis Ziemeļvidzemē mežsarga ģimenē, nāk no zemniecības vides, iesaistījies Brīvības cīņās, kā pats raksta, cīnījies ar pārliecību un gana lielu drosmi.

Jau pēc Brīvības cīņām viņš strādā žurnālistu un iesaistās Aizsargu kustībā, kur ieņem arī dažus organizatoriskus amatus. Bērziņa politiskā karjera sākas ar 30. gadu sākumu, kad Latvijas atradās politiskās krīzes situācijā, kuras iemesls bija pasaulē uzliesmojusī saimnieciskā krīze. Bērziņu viņu ievēl 4. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības.

Kā jauns deputāts viņš īpaši neizcēlās. Taču no Zemnieku savienības puses viņš bija pirmais parakstītājs likumprojektam par Satversmes reformu, kas paredzēja pāreju uz prezidentālu republiku. Viņš nebija šī projekta autors, bet arī tas bija nozīmīgs politisks pieteikums

Uzskatu, ka Latvija nepieciešama stingra roka, vadonis un ka vadonis ir jāgodā un jāciena, viņš pauda krietni pirms 1934. gada 15. maija apvērsuma.

Vēlākos gados Bērziņš bija Latvijas Aizsargu organizācijas vadītājs, sabiedrisko lietu ministrs, Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs.

Attēlā: Viceministra Alfrēda Bērziņa uzstāšanās strādniekiem vienā no cehiem Liepājas Kara ostas darbnīcās.