Raksturojot Latvijas drūmākos atkarības laikus, padomju gadus, raidījumā Gadsimts ar savu valsti stāsta par Voldemāru Kalpiņu, kultūras darbinieku, padomju nomenklatūras pārstāvi, bet arī cilvēku, kuru ļoti daudzi atceras ar labu vārdu joprojām. Runājot par Voldemāru Kalpiņu, jāsāk ar to, ka viņš darbojās visu savu profesionālo mūžu, cik tas pagāja padomju laikā, šīs sistēmas ietvaros vadošos amatos. Bet arī jāpiebilst, ka viņš pieder tai latviešu kompartijas darbinieku grupai, kuri 50. gadu beigās tika ieskaitīti nacionālkomunisku kategorijā, kā to dēvējam šodien. Viņš zaudēja vietu padomju Latvijas varas virsotnē, no kultūras ministra kļūstot par toreizējā Raiņa literatūrās un mākslas vēstures muzeja direktoru. Stāsta Literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis.

Analizējot Voldemāra Kalpiņa veikumu kultūras ministra amatā, Grāpis min Dzintaru koncertzāli, Rīgas Doma ērģeles, Mežaparka lielo estrādi, pirmās runas par jaunas valsts bibliotēkas ēkas (Nacionālās bibliotākas) celšanu un aizsākts Dailes teātra jaunās ēkas projekts.

"Tika izveidota Dzintaru koncertzāle. Otrs punkts - Doma ērģeles. Ne 50. gadu beigās, ne šodien draudze nespēj veikt šo ērģeļu restaurāciju, ja vara būtu Arvīdam Pelšem, ne Doma baznīcas, ne ērģeļu Latvijā nebūtu. Nākamais punkts Dziesmusvētku estrāde. Tagad mēs pārbūvējām šo estrādi par tādu, kurai līdzīgas var atrast arī citur. Bet šī Kaupiņi laika estrāde, protams, ar sava laika zīmogiem bija atšķirīga un patiešām tikai mūsu. No tā laika kultūras ministrijas iecerēm beidzamā piepildījās tikai dažus gadus atpakaļ. Un tā bija jauna valsts bibliotēkas, kas tagad saucas Nacionālā bibliotēka, ēka. Pirmās runas un pirmie aizmetņi ir tajos gados. Jaunais dailes teātris arī tika aizsākts projektēt tajos gados, visnotaļ dzīvu līdzdalību ņemot Smiļģim," stāsta Andrejs Grāpis