1925. gada 1. aprīlī Rīgā oficiāli sāka kursēt taksometri, ne vienkārši auto, kas par līgtu samaksu pārvadāja klientus, bet ar skaitītājiem apgādāti specializēti “Renault” markas braucamie.

Kurš tieši un kad izdomāja taksometru? Vēstures liecības rāda, ka taksometru pirmie aizmetņi saskatāmi jau senajā Romā. Tad tie bija rati, uz kuru ass ģeniālie romieši piestiprināja "taksometru" - diezgan sarežģītu mehānisku skaitītāju, kas sastāvējis no diviem zobainiem gredzeniem ar caurumiem un kastes, kas piestiprināta riteņa asij. Kad gredzenu caurumi sakrita, un tas notika katru jūdzi, kastē iekrita olis. Brauciena beigās akmeņi tika saskaitīti un, pamatojoties uz to skaitu, aprēķināta braukšanas maksa. Diemžēl pēc Romas impērijas krišanas "taksometri" (tāpat kā daudzi citi izgudrojumi) tika aizmirsti uz daudziem gadsimtiem.

Anglija ar Franciju joprojām strīdas par to, kurā valstī pirmajā bijis taksometrs, briti met galdā savu kārti, sakot, ka 1639. gadā viņiem parādījušies četrriteņu ratiņi, ar licenci pārvadāt pasažierus. Tikmēr francūži britu devumu taksometriem apstrīd, norādot, ka vārds taksometrs ir franču izcelsmes, jo nozīmē cenas skaitītājs. Turklāt francūžiem ir pat savs stāsts, ka vīrs vārdā Savāžs netālu no Senfiakras baznīcas ar divvietīgu zirgu pajūgu aizsācis vietējo iedzīvotāju pārvadāšanu. Katrs no pajūgiem bijis rotāts ar svētā tēlu, tāpēc drīz šāda veida transportu sauca par "fiacre", kas tulkojumā nozīmē "nomāta ekipāža" vai "izīrējams pajūgs". Savāža rūpals pamazām guvis panākumus, pārtopot biznesā, kas ļāva attīstoties bracamrīkiem, zirgu pajūgus nomainīt pret motorizētiem transporta līdzekļiem, tiesa par brauciena maksu tolaik vienojās mutiski un tas radīja virkni neērtību.

Bet savu nosaukumu taksometrs, ieguva, pateicoties auto, kuru 1891. gadā Vācijā izdomāja Frīdrihs Vilhelms Gustavs Brūns. 1897. gadā pirmo taksometru ar pilnībā funkcionējošu skaitītāju izgudroja Gotlībs Daimlers un to sauca par " Daimler Victoria". Ar gāzi darbināmie taksometri vispirms parādījās Vācijā, tad arī Francijā, proti, Parīzē un Londonā, un tieši tur taksometru tradicionālā krāsa joprojām palikusi melna, kas simbolizē godu un cieņu. Un nenoliedzami Londonas taksometri ir viena no metropoles atpazīstamības zīmēm. Ņujorka taksometrus iepazina 1907. gadā. Tolaik pirmie taksometri parādījās arī Maskavā.

Ņujorkā arī, izrādās, dzimusi klasiskā dzeltenā taksometru krāsa, tas notika pagājušā gadsimta sešdesmitajos, kad Ņujorkā pieņēma likumu, kurā bija noteikts, ka visiem taksometriem, lai tos vienkāršāk būtu identificēt un arī kontrolēt, jābūt dzelteniem. Paveicās tiem takšu īpašniekiem, kuriem jau piederēja dzeltenas krāsas auto, visiem pārējiem bija jāšķiras pat no vairākiem simtiem dolāru, lai viņu auto iegūtu taksometra krāsu. Šis likums ļāva samazināt krāpniecību.

Tikmēr Rīgā īsti taksometri savu darbību aizsāka 1925. gada 1. aprīlī. Tā ir diena, kad Rīgā oficiāli sāka kursēt nevis vienkārši auto, kas par līgtu samaksu pārvadāja klientus, bet ar skaitītājiem apgādāti specializēti “Renault” markas braucamie. Kāda firma bija iegādājusies 10 auto. Izmēģinājuma braucienā pirmie četri devās 29. martā un uzreiz guva lielu piekrišanu. Ar lepnumu tika ziņots, ka katra automašīna dienā nobraukusi ap 250 km un saimniekam atvedusi 100 latus. Policijas amatpersonas pārbaudīja, vai taksometru skaitītāji tiešām atbilst nobrauktajam kilometru daudzumam un saskan ar aprēķināto summu. Maksa par nobraukto kilometru mainījās, atbilstoši pasažieru skaitam. Bija aprēķināts, ka īsākus gabalus pilsētā izdevīgāk braukt ormanī, bet garākus - taksometrā. Četrām piecām personām ceļš no Brīvības bulvāra sākuma līdz VEF tiltam maksāja 4 latus. Pirmās taksometru stāvvietas atradās pie biržas Vecrīgā, Latvijas Bankas un tagadējās Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes Aspazijas bulvārī. Naktīs "takši" drīkstēja dežurēt arī pie lielākajiem restorāniem.