1. aprīlis. April, april jeb joku dzīšanas gadsimtiem senā tradīcija

1. aprīļa joku dzīšana ir gadsimtiem sena un krietni iesakņojusies tradīcija. Ir gan vairākas versijas par tās izcelsmi un senumu.

Mūsdienās 1. aprīlis daudzviet pasaulē zināms kā joku dzīšanas un āzēšanas diena, tomēr nav īstas skaidrības par to, kad un kur šī tradīcija ieviesusies. Pirmās rakstītās ziņas par aprīļa jokiem parādījušās Rietumeiropā 16. gs., taču nav izslēgts, ka tradīcija ir daudz senāka. Pastāv versija, kas saista 1. aprīļa joku dzīšanu ar senajā Romā svinētajiem dievietes Kibeles svētkiem, kuru dalībnieki pārģērbušies jokainos tērpos un izjokojuši līdzpilsoņus. Tradīcija, iespējams, saglabājās kādreizējās Romas provincēs arī pēc tam, kad pats dievietes kults bija zudis pagātnē līdz ar vareno impēriju. Tomēr 1. aprīļa joki ir plaši izplatīti arī tajā Eiropas daļā, līdz kurai Romas vara nekad nesniedzās – Skandināvijā, Polijā, Ukrainā, arī Baltijā. Var jau pieņemt, ka tie šurp atnākuši gadsimtu gaitā, taču tiek arī minēts, ka saknes tiem varētu būt rodamas senās gadskārtu ieražās. Samērā tuvu 1. aprīlim ir pavasara ekvinokcija, kad izsenis svinētas ziemas beigas un pavasara sākums. Kā norāda folkloristi, šādiem svētkiem parasti ir raksturīgas izdarības, kuras ikdienā nav pieņemtas vai pat ir sodāmas, un tāda, protams, ir arī izāzēšana, sevišķi ja to atļaujas, teiksim, bērni pret vecākiem vai kalpi pret saimnieku.

Kas attiecas uz rakstītajiem avotiem, tad daži saskata atsauci uz 1. aprīļa mānīšanos jau 14. gs. angļu dzejnieka Džefrija Čosera „Kenterberijas stāstos”, tomēr šī atsauce ir visai miglaina. Franču dzejnieka Eluā d’Amervāla 1508. gadā sacerētā tekstā ir minēta t.s. „aprīļa zivs”. Francijā visizplatītākā 1. aprīļa izjokošana ir slepus piekārt upurim no papīra izgrieztu zivs attēlu, bet senākos laikos tā bijusi īsta beigta zivs. Paražas pamatā, visdrīzāk, ir tas, ka saule šais datumos ir Zivju zvaigznājā. D’Amervāla rakstītais rāda, ka taisnība nebūs tiem, kuri saista 1. aprīļa tradīcijas ieviešanos tikai ar Gregora kalendāra pieņemšanu 16. gs. 60. gados. Proti, līdz ar pāvesta Gregora XIII īstenoto kalendāra reformu tika noteikts, ka gada sākums ir 1. janvārī. Līdz tam daudzviet Eiropā par gadumiju uzskatīja, kā romiešu laikos, ziemas beigas un pavasara sākumu, tātad – 1. aprīli. Pieļauj, ka tie, kuri turpināja arī pēc Gregora kalendāra pieņemšanas svinēt Jaungadu pa vecam, kļuva par savu līdzcilvēku izsmiekla un izjokošanas objektu. Tomēr viss iepriekšminētais liek domāt, ka apcelšanās paraža pastāvējusi arī agrāk, bet minētās kalendāra izmaiņas piešķīrušas tai jaunu niansi un aktualitāti.

Starp citu, Spānijā, spāņvalodīgajās Latīņamerikas zemēs un Filipīnās 1. aprīlī izjokot nav pieņemts – tur tas notiek 28. decembrī. Tā ir t.s. Svēto Nevainīgo diena, kad, saskaņā ar evaņģēlija vēsti, ķēniņš Herods licis apkaut visus nesen dzimušos bērnus, domādams starp viņiem esam Jēzu. Taču, kā zināms, svētā ģimene laikus aizmuka uz Ēģipti, un tā apmuļķoja tirānu. Tāpēc šai dienā kādu apmuļķot ir, tā sacīt, svēta lieta.

Jau visai sen aprīļa joki ieguvuši publisku raksturu, no ikdienišķas „cauri nešanas” pārceļoties uz preses lappusēm, vēlāk – uz radio ēteru, televizoru un datoru ekrāniem. Viens no pēdējiem spilgtiem izgājieniem šai ziņā bija raidsabiedrības CNN vietnē 2020. gada 1. aprīlī publicētais materiāls, kas visnotaļ nopietnā tonī aicināja apzināties, ka pandēmijas situācijā un viltus ziņu laikmetā 1. aprīļa izjokošana ir sociāli bīstama. Protams, tas bija tikai 1. aprīļa joks, kas tomēr sabalsojās ar nopietnu mūslaiku problēmu – masveidīgu ticēšanu vistīrākajiem pekstiņiem.