1. aprīlis. Pārdošanā parādās Džozefīnas Kokreinas izgudrotā trauku mazgājamā mašīna

1889. gada 1. aprīlī Čikāgā pārdošanā parādās Džozefīnas Kokreinas izgudrotā trauku mazgājamā mašīna. Nostāsti vēsta, ka it kā sievieti nokaitinājusi ģimenes porcelāna servīze, kas cietusi mazgāšanas laikā. Tad nu inženiera atvase izsaucās, ka “ja neviens neizgudros trauku mazgājamo mašīnu, tas būs jādara man pašai”.

Trauku mazgājamās mašīnas vēsturē Džozefīna Kokreina noteikti nav pirmatklājēja. It kā 1850. gadā Džoels Goutons izdomāja pirmo trauku mazgāšanas mašīnas prototipu. Tas bija ar roku darbināms aparāts, kas īpašu ievērību neizpelnījās. Zināms, ka to lietot bija ļoti grūti, bet kādi bija šīs mašīnas darba principi, kas to lai zina.

Džozefīna Kokreina uzauga izgudrotāju ģimenē. Varbūt tas izskaidro viņas neapmierinātību ar porcelāna servīzi. Zināma lieta, ka porcelāna trauki ir ļoti trausli. Mazākais piesitiens vai neuzmanība un porcelāna šķīvim vai tasītei būs robs. Tāpēc pēc kārtējās neveiksmes virtuvē Kokreina esot izsaukusies – ja neviens nespēj radīt šai problēmai risinājumu, nāksies pašai ķerties klāt. Tā viņa nolēma izdarīt lielu pakalpojumu daudzām sievietēm, kuras vēlāk lietos trauku mazgājamo mašīnu.

Kokreinas modelis bija praktiski tas, ko mēs varam saukt par mūsdienu trauku mazgājamās mašīnas prototipu. Viņa saprata, ka trauku drošībai nepieciešamas atvilktnes, kurās traukus saudzīgi salikt. Tad, lai efektīvi nomazgātu netīrumus, trauku mašīnā būtu jāievada karsts ūdens. Savukārt, lai šī iekārta neappludinātu visu virtuvi, tad tai noteikti vajag izmantot jau iekšā esošu mazgājamo līdzekli. Tam būtu jānotīra tauku atliekas un pēc skalošanas traukiem jābūt tīriem.

Džozefīna Kokreina savu izgudrojumu veiksmīgi pārbaudīja praksē 1887. gadā. Iekārta darbojās diezgan labi. Jāatceras, ka viņas laikā visur vēl nebija centralizētas ūdens apgādes. Tāpēc trauku mazgājamo mašīnu ar ūdeni nācās uzpildīt pašiem, bet tiklīdz bija iespēja mājās saņemt ūdeni zem spiediena, trauku mazgāšana palika pavisam vienkārša. Viss, kas bija nepieciešams, salikt netīros traukus un izņemt jau nomazgātos. Papildus ērtībām trauku mazgājamās mašīnas izrādījās arī efektīvākas.

Smīnu izraisa tas, ka ASV un Rietumeiropā trauku mazgājamās mašīnas ikdienas lietošanā parādījās 20. gadsimta 60. un 70. gados. Iepriekš tās izmantoja salīdzinoši maz mājsaimniecību, jo trauku mazgājamā mašīna maksāja dārgi. Tiklīdz samazinājās izmaksas, tās tiešām sāka vairāk novērtēt. Piemēram, kamēr PSRS saimniece traukus mājās mazgāja bļodā vai izlietnē, amerikāņu sāncense to darīja automātiski.

Viens no iebildumiem, kas varētu rasties pret trauku mazgājamajām mašīnām, ir to elektrības patēriņš un mazgājamā ķīmija. Jo vairāk mēs sākam lietot mājās elektroierīces, jo lielāku spiedienu izdarām uz kopējo enerģijas patēriņu. Taču mūsdienu sadzīves tehnika ir ļoti taupīga. Savukārt standartizācija un ergonomika ļāvusi trauku mazgājamās mašīnas pilnveidot tā, lai tās būtu maksimāli mazas un ērtas. Piemēram, trauku mazgājamās mašīnas lielākais pluss ir ūdens patēriņa ekonomija. Aprēķināts, ka 12 personu servīzes nomazgāšanai no krāna var iztecināt ap 60 litriem ūdens. Trauku mazgājamā mašīna to izdarīs ar 9 - 20 litriem ūdens – atkarībā no izvēlētās programmas un trauku netīrības pakāpes.

Otra lieta, kas nāk kā papildus bonus, ir iespēja trauku mazgājamo mašīnu izmantot arī citiem mērķiem. Piemēram, sakņaugus var mazgāt trauku vietā, tikai tad jāatceras, ka nedrīkst pievienot mazgājamo līdzekli. Karstums un skalošana ļaus tos notīrīt ļoti efektīvi. Tomēr trauku mazgājamās mašīnas lielākais mīnuss varētu izrādīties cilvēka aizmāršība. Šis agregāts palīdz samazināt laiku, ko patērē cilvēks trauku mazgāšanai, taču šajā ierīcē nevar mazgāt visus traukus. Jāņem vērā, ka alumīnija, nepiemērotas plastmasas vai koka izstrādājumi trauku mazgājamajā mašīna var ciest. Tāpēc arī tik bezrūpīga lieta ka trauku mazgājamā mašīna prasa tomēr uzmanību.