Viss sākās ar to, ka 1498. gadā Kristofors Kolumbs atklāja Venecuēlas krastus,  pasaules apceļotājam uzejot Orinoko upi. Tas notika viņa trešā jūrasbrauciena laikā uz Jauno pasauli, kad viņš noenkurojis savu kuģi pie Trinidādas salas krasta, bet trīs dienas vēlāk, 1498. gada 1. augustā, Kolumbs kļuva par pirmo eiropieti, kurš izkāpa uz sauszemes Venecuēlā.  Protams, viņš nevarēja tai brīdī pat iedomāties sava atklājuma nozīmīgumu un kontinenta plašumu. Bet, kā zina stāstīt vēstures liecības, tad turpmākās divas nedēļas Kristofors Kolumbs pavadīja, izpētot Orinoko upes deltu, atklājot šo plašo saldūdens avotu un iepazīstot vietējos iedzīvotājus ar pērļu rotājumiem. Kolumbs esot bijis no visas sirds pārliecināts, ka atklājis Ēdenes dārzu.

Tai laikā Kolumba atklāto teritoriju apdzīvoja indiāņi.  Pēc Kolumba šais krastos ātri vien ieradās citas spāņu ekspedīcijas. Nozīmīgākā, nu vismaz no tā viedokļa, ka tā deva jaunatklātajai vietai nosaukumu, Venecuēlas krastos piestāja 1499. gadā, un tie bija spāņu admirālis Alonso de Oheda un florencietis Amerigo Vespuči. Viņi, pētot Venecuēlas piekrasti, nonāca pie Marakaibo līča, kur uz pāļiem būvētās indiāņu mītnes spāņiem atgādināja Venēciju. Tāpēc nosauca šo vietu par "Mazo Venēciju" – Venezuela. Pēc atklāšanas Venecuēla kļuva par Spānijas koloniju, ko pārvaldīja spāņu garīdzniecība.

Kolonisti sākumā pievērsās zelta meklēšanai, taču vēlāk savu uzmanību pievērsa lauksaimniecībai, lietojot indiāņu un ievesto vergu darbaspēku. 

Nākamos 300 gadus Venecuēlas vēsturē nekas politiski ievērībās cienīgs neesot noticis, arī sacelšanos bijis maz. 1811.gadā valsts deklarēja savu neatkarību, bet vēl 10 gadus turpinājās cīņas par neatkarību – Simona Bolivāra vadībā.

1914. gadā tika uzsākta naftas ieguve Marakaibo ezera baseinā. 19. un 20. gadsimtā gan Venecuēlā bijis daudz apvērsumu, nemieru un diktatūru.

Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā dzīvo atpuveni 5,2 miljoni iedzīvotāju, padarot to par vienu no svarīgākajām Dienvidamerikas pilsētām. Ievērības cienīgs ir fakts, ka pati pilsēta atrodas aptuveni 800 metrus virs jūras līmeņa – kalnainā apvidū.

Karakasu dibināja, kad spāņi te izveidoja plantāciju un nocietinājumus, cenšoties nobruņoties pret vietējiem. Vēlākos gados lielākas problēmas šai nometnei sagādāja pirāti, kuri  regulāri centās  iebrukt pilsētā. Pirātus gan bieži vien apturēja kalnainais apvidus. Pieaugot kakao nozīmei pasaulē, arī Karakasa attīstījās. Gadsimtus vēlāk, kakao nomainīja nafta.

Starp citu, Karakasā arī fiksēts pasaulē augstākais pašnāvību un slepkavību skaits. Aptuveni 98% no slepkavībām netiek atrisinātas.