Alpu kalnieši jau viduslaikos bija raduši dzīvot lielā mērā neatkarīgi no saviem formālajiem kungiem – vācu ķeizariem. Kad Habsburgu dinastijas ķeizari mēģināja šo brīvību ierobežot, t.s. „Meža kantoni” – Ūrī, Švīce un Untervaldene – 1291. gada 1. augustā noslēdza aizsardzības savienību, tā liekot pamatu Šveices valstij.

Līdz 13. gadsimta nogalei lielākā daļa tagadējās Šveices teritorijas ietilpa Vācu ķeizarvalsts jeb Svētās Romas impērijas sastāvā. Tomēr Alpu kalnieši, dzīvodami tālu no lielajiem varas centriem, daudzviet veidoja savas praktiski neatkarīgas novadu kopienas. Tā sauktais „impēriskās brīvības” statuss nozīmēja, ka de jure tā nesējs bija pakļauts tieši vācu ķeizaram, bet de facto bija praktiski suverens. 13. gadsimtā Hoenštaufenu dinastijas vācu ķeizari piešķīra „impērisko brīvību” Ūrī un Švīces kopienām tagadējās Šveices centrā. Hoenštaufeni bija līdzās esošās Švābijas hercogi, un šādi mēģināja nodrošināties pret kādas citas dinastijas iespējamu uzkundzēšanos stratēģiski nozīmīgajās Alpu pārejās. Līdzīgu brīvības statusu baudīja arī Untervaldenes zeme, kuras lielākā daļa piederēja klosteriem, kuriem jau tradicionāli bija priviliģēts statuss attiecībās ar laicīgajiem zemes kungiem.

Bet situācija krasi mainījās 1273. gadā, kad par Svētās Romas impērijas ķeizaru pirmo reizi kļuva Habsburgu dinastijas atvase – Rūdolfs I. Habsburgi bija cēlušies no Ārgavas, kas arī tieši robežojās ar brīvajiem kalnu novadiem, un tiecās iegūt dominējošo lomu šais zemēs. Vistiešāk Rūdolfa politika vērsās pret Untervaldenes klosteriem un Lucernas pilsētu, taču arī pērējās brīvās kalniešu kopienas jutās apdraudētas. Kad 1291. gada jūlijā Rūdolfs mira, kalniešu zemju pārstāvji, bažīdamies par iespējamu vēl krasāku konfrontāciju ar viņa varas mantiniekiem, noslēdza savstarpējas aizsardzības savienības līgumu. Šī trīs tā dēvēto „Meža kantonu” – Ūrī, Švīces un Untervaldenes – pārstāvju vienošanās datēta ar „augusta sākumu” un tradicionāli par tās noslēgšanas un, attiecīgi, Šveices valsts dibināšanas datumu tiek uzskatīts 1291. gada 1. augusts.

Vēlāko gadsimtu hronikās līguma slēgšanas apstākļi ieguvuši leģendas veidolu, saskaņā ar kuru līguma slēdzēji sastapušies un devuši svinīgu zvērestu Ritlī pļavā pie Fīrvaldšteterezera. 16. gadsimta autors Egīdijs Čudi savā „Helvētijas hronikā” piesauc zvēresta devējus: Verneru Štaufaheru no Švīces, Valteru Firstu no Ūrī un Melhtāles Arnoldu no Untervaldenes. Šo versiju savā drāmā „Vilhelms Tells” atspoguļojis arī Apgaismības laikmeta vācu dramaturgs Fridrihs Šillers, taču tās atbilstība īstenībai nav droši noskaidrojama. 1291. gada līguma dokumentā, kas glabājas Šveices Savienības līgumu muzejā Švīcē, parakstu nav. Tomēr līguma teksts atsaucas uz kādu agrāku līdzīgu līgumu, kas, ļoti iespējams, bijis mutisks, tātad, visticamāk, apstiprināts ar zvērestu.

Nākamais – 14. gadsimts konfederācijai pagāja pastāvīgās cīņās ar Austrijas Habsburgiem un to sabiedrotajiem, pie tam izrādījās, ka brīvie kalnieši ir lieliski karotāji. Pie Morgartenas pārejas 1315. gadā, pie Zempahas 1386. gadā un vairākās citās kaujās šie zemnieki, gani un mednieki satrieca austriešu bruņinieku kavalēriju – tā laika karamākslas profesionāļus. Jau visai drīz konfederāti pārgāja no aizsardzības uzbrukumā, un „Meža kantonu” savienība kļuva par kodolu, kas ievilka savā orbītā arvien jaunas brīvpilsētas un novadus no agrākajām Austrijas Habsburgu, Burgundijas un Savojas hercogu un dažam citām kaimiņu zemēm, 16. gadsimta sākumā sasniedzot aptuveni tās robežas, kādās Šveice atrodama arī pašreiz.