1914. gada 1. augustā Vācija, nesagaidījusi mobilizācijas pārtraukšanu Krievijā, pieteica tai karu. Ar šo brīdi kļuva nenovēršams globālais konflikts, kas pašos pamatos mainīja līdz tam pastāvējušo pasaules kārtību un ievadīja postošiem konfliktiem bagāto 20. gadsimtu.

1914. gada vasarā Austroungārijas ķeizaram Francim Jozefam ritēja 85. mūža gads. Ķeizars bija gana dzīves noguris, nebūt nebija sajūsmā par savas valsts militāro savienību ar Vāciju un ne dzirdēt negribēja par iespējamu karu. Par nelaimi visai pasaulei, impērijas ārlietu resora vadītājs Leopolds Bertolds fon und cu Ungeršics bija gados krietni jaunāks un raksturā krietni nenosvērtāks vīrietis, un kad serbu teroristi Sarājevā noslepkavoja Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu, ministrs uzskatīja par labāku nemaz neapspriest situāciju ar sirmo monarhu, bet gan pats uz savu galvu nosūtīja serbiem ultimātu ar acīmredzami pazemojošām prasībām.

Reakcija bija paredzama – 25. jūlijā Serbija izsludināja vispārēju mobilizāciju. Trīs dienas vēlāk Austroungārija pieteica Serbijai karu, un 29. jūlijā Serbijas galvaspilsētā Belgradā, kas atradās pie pašas robežas, sāka krist austriešu artilērijas šāviņi. Tomēr arī šajā brīdī pasaules karš vēl nebija neizbēgams. Konflikts starp Hābsburgu „ielāpu monarhiju” un jauno, enerģisko Serbijas valsti varēja palikt lokālā līmenī un beigties, visdrīzāk, ar impērijas apkaunojošu piekāpšanos, ja vien... Ja vien arī citur Eiropā pie varas grožiem nebūtu ministram fon un cu Ungeršicam līdzīgi vīri spēka gados ar attiecīgām ambīcijām un vēlmi rīkoties.

31. jūlijā Krievija izsludināja vispārēju mobilizāciju, jo ģenerālštābs bija informējis caru Nikolaju II, ka daļēja mobilizācija ir tehniski neīstenojama. Arī Krievijas sabiedrotā Francija jau pirms desmit dienām bija steidzami atsaukusi no atvaļinājuma virsniekus un nepārprotami gatavojās karam. Jau tajā pašā 31. jūlijā Krievijai ultimātu iesniedza Vācija – vai nu cara impērija atsauks mobilizāciju, vai arī Vācija to uzskatīs par kara pieteikumu. Atbildes termiņš bija noteikts 1. augustā pulksten 12 dienā, bet cars Nikolajs atbildi ķeizaram Vilhelmam tā arī nenosūtīja, un noteiktajā laikā Vācija pieteica Krievijai karu.

No šī brīža globālais konflikts jau bija nenovēršams. Jeb varbūt tomēr? Ir zināms, ka naktī no 1. uz 2. augustu Carskoje Selo pienākusi vēl viena telegramma no Berlīnes. Ķeizars Vilhelms II – tas pats, kuru vēsturē tradicionāli pieņemts uzskatīt par galveno kara kurinātāju,– rakstīja savam otrās pakāpes brālēnam caram Nikolajam, aicinot vēlreiz pārdomāt un tomēr neuzsākt karadarbību. Nikolajs neko neatbildēja arī šoreiz.