Viena no trim reizēm Amerikas Savienoto Valstu vēsturē, kad prezidents ticis ievēlēts nevis Elektoru kolēģijā, bet gan Kongresa Pārstāvju palātas balsojumā, bija 1824. gada 1. decembrī. Šādi par prezidentu tika ievēlēts Džons Kvinsijs Adamss, kas pārstāvēja tobrīd vienīgo – Demokrātiski-republikānisko partiju.

Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija nosaka, ka gadījumā, ja prezidenta vēlēšanās neviens no kandidātiem neiegūst Elektoru kolēģijas balsu vairākumu, prezidentu ievēl Kongresa Pārstāvju palātas deputāti. Šādā balsojumā katram štatam ir viena balss, kuru saņem tas kandidāts, par kuru balsojis vairākums attiecīgā štata kongresmeņu. Nu jau teju pusotru gadsimtu nopietnākie prezidenta amata pretendenti nāk no divām partijām – demokrātiem un republikāņiem, un situācija, kad vairāk nekā 500 elektoru balsis sadalās vienlīdzīgi starp diviem kandidātiem, ir maz ticama. Taču pagātnē, kad elektoru bija krietni mazāk, savukārt kandidātu vairāk, tā ir gadījies trīs reizes: 1800., 1824. un 1836. gada vēlēšanās. Šoreiz – par vēlēšanām, kas noslēdzās 1824. gada 1. decembrī.

Gadi pirms šīm vēlēšanām Savienoto Valstu vēsturē tiek dēvēti par Labās saskaņas laikmetu. 1815. gadā izjuka Federālistu partija, un uz amerikāņu politiskās skatuves palika tikai viens nopietns spēks – toreizēja Demokrātiski-republikāniskā partija. Šķita, ka iestājies politiskas vienprātības un vispārnacionāla izlīguma laiks, tomēr jau drīz kļuva skaidrs, ka tā ir ilūzija. Valsts šai laikā piedzīvoja pirmo nopietno ekonomisko krīzi, kas saistījās ar pārorientēšanos no agrāras uz industriālu ekonomiku, auga sociālā spriedze, iezīmējās pretrunas starp vergturu štatiem dienvidos un no verdzības brīvajiem ziemeļiem. Visu šo pretrunu ietekmē pagaidām vēl vienotā partija sāka dalīties frakcijās. 1817. gadā ievēlētais prezidents Džeimss Monro centās izlīdzināt pretrunas, iesaistot frakciju līderus savā valdībā, taču tas tikai vairoja šo vīru ambīcijas. Tā nu 1824. gadā, kad Monro pēc otrā prezidentūras termiņa vairs nekandidēja, kaut pēc tā laika likumiem būtu varējis, partijas kongress gan izvirzīja vienu prezidenta kandidātu – līdz tam Valsts kases sekretāru Viljamu Harisu Kroufordu, taču lielākā daļa frakciju paziņoja, ka šī sapulce bijusi pārāk mazskaitlīga un nedemokrātiska, un štatu likumdevēji nominēja vēl trīs kandidātus: valsts sekretāru Džonu Kvinsiju Adamsu, ģenerāli Endrjū Džeksonu un Pārstāvju palātas spīkeru Henriju Kleju.

Vēlēšanu dienā 26. oktobrī par Adamsu visvairāk balsoja Jaunanglijā – valsts industriālajos ziemeļaustrumos, par Kroufordu – agrārajos dienvidos, par Kleju – ziemeļrietumos, savukārt Džeksons bija vairāk vai mazāk populārs visā valsts teritorijā. Par Džeksonu balsoja apmēram 43%, par Adamsu – 31%, par Kroufordu un Kleju – 13% par katru, un šāda vēlētāju izvēle nedeva nevienam no kandidātiem vairāk kā pusi no Elektoru kolēģijas balsīm. Galīgā izšķiršanās palika kongresmeņu rokās.

Ģenerālis Džeksons bija diezgan pārliecināts, ka arī kongresmeņi dos priekšroku viņam, taču notika citādi. Saskaņā ar likumu Pārstāvju palāta balso par ne vairāk kā trīs kandidātiem, un no sacensības par prezidentūru šajā gadījumā bija jāatsakās Henrijam Klejam, kuram bija vismazāk elektoru balsu. Klejs nesimpatizēja Džeksonam un bija politiski krietni tuvāks Adamsam. Kā bijušais spīkers būdams gana ietekmīgs, viņš pārliecināja par sevi balsojušo štatu kongresmeņus tagad balsot par Adamsu, kurš 1. decembrī kļuva par 6. Amerikas Savienoto Valstu prezidentu. Šīs vēlēšanas izbeidza demokrātu-republikāņu vienpartijas dominanti amerikāņu politikā, no partijas atšķēlās Endrjū Džeksona frakcija un izveidoja jaunu – joprojām pastāvošo Demokrātu partiju.