Līdz ar 1958. gada beigām pienāca gals diktatora Fulhensio Batistas varai Kubā. 1959. gada 1. janvāra pirmajās stundās Batista un viņa līdzgaitnieki pamet valsti, un dienu vēlāk Havanā iemaršēja Fidela Kastro komandētā nemiernieku armija.

1952. gadā Kubā notika kārtējais militārais apvērsums, kura rezultātā pie varas nāca bijušais prezidents, atvaļināts pulkvedis Fulhensio Batista. No trūcīgiem lauciniekiem cēlies, jau 14 gadu vecumā sācis pelnīt iztiku, divdesmit gados iestājies armijā, un tad – pēc tā sauktās „Seržantu revolūcijas”’1933. gadā, kad līdz ar valsts prezidentu tika gāzta arī visa augstākā armijas vadība, – īsā laikā kļuvis no seržanta par pulkvedi, armijas štāba priekšnieku un, domājams, ietekmīgāko personu ne tikai armijā, bet arī visā valstī. No 1940. līdz 1944. gadam Fulhensio Batista bija Kubas prezidents, šai laikā ieviesa progresīvu darba likumdošanu, atbalstīja arodbiedrības. Taču 1952. gadā viss bija citādi. Tagad prezidents centās sev nodrošināt mantīgo elites – lielo zemes īpašnieku un rūpnieku – simpātijas. Vēl vairāk tika favorizēts ārvalstu, pirmām kārtām amerikāņu kapitāls, ļaujot investoriem lēti iegūt un ekspluatēt Kubas resursus.

Valsts kļuva par īstu paradīzi naudīgiem tūristiem, kuri te varēja baudīt izpriecas, kurām pašu mājās bija uzlikti likuma groži. Piecdesmito gadu beigās, kā lēš, Havanā vien bijis vairāk nekā 10 000 prostitūtu, un marihuānas vai kokaīna deva maksājusi tikai drusku dārgāk par mēriņu ruma. Azartspēļu, narkotiku un prostitūcijas biznesu lielā mērā kontrolēja amerikāņu mafija, ar kuras bosiem Batista bija personiski pazīstams. Protams, kā legālais, tā nelegālais bizness maksāja meslus pašam diktatoram, ierēdņiem un policijai. Korupcija sasniedza grandiozus apmērus. Tikām valsts ekonomika sāka stagnēt, auga bezdarbs, un izvērtās pretošanās kustība. Batistas režīma atbilde bija arvien nežēlīgākas represijas: aizdomās turamo spīdzināšana un policijas veiktas slepkavības kļuva par ierastu lietu; valdība sāka īstenot publiskus nāvessodus, atstājot nogalināto līķus apskatei pilsētu ielās un laukumos. Diemžēl Savienoto Valstu valdība turpināja atbalstīt diktatoru – amerikāņiem svarīgākais šķita Batistas izteiktais antikomunistiskums un atbalsts amerikāņu kapitālam.

1956. gada novembra beigās Kubas dienvidaustrumos nelielā motorkuģī no Meksikas ieradās 82 nemiernieki, kurus vadīja jaunais jurists Fidels Kastro. Pēc pirmajām kaujām ar valdības karaspēku viņu palika deviņpadsmit, tomēr arī ar šo saujiņu vīru Kastro izdevās uzsākt partizāņu cīņu Sjerramaestras kalnos. Kad 1958. gada maijā valdība beidzot izvērsa pret partizāniem plašu kaujas operāciju, nemiernieki jau kontrolēja veselu rajonu, kur darbojās hospitālis, spiestuve, vairākas skolas un rūpnīcas, tai skaitā kājnieku mīnu ražotne. Apmēram 10 000 vīru lielie valdības spēki izrādījās partizāņu karadarbībai pilnīgi nesagatavoti un arī visai nemotivēti. Iespējams, lielais skaitliskais pārsvars galu galā tomēr izšķirtu cīņas likteni par labu varai, taču arī operācijas komandieris ģenerālis Kantilja, šķiet, īsti nebija noskaņots aizstāvēt prezidenta Batistas režīmu. Tikām sabiedriskās domas spiediena iespaidā mainījās arī Savienoto Valstu politika, jau gada pirmajā pusē nosakot Kubai ieroču embargo, bet decembrī nepārprotami paziņojot Batistam, ka Amerika neatbalsta viņa atrašanos valsts priekšgalā. Vecgada vakara ballē prezidents Batista darīja zināmu, ka pamet valsti. 1959. gada 1. janvārī ap 3:00 no rīta no Havanas lidostas izlidoja militārā lidmašīna ar bijušo diktatoru, viņa tuvākajiem radiniekiem un līdzgaitniekiem. Citā lidmašīnā tai pašā rītā sekoja valdības ministri un citi augstākie ierēdņi. Kā lēš, līdzi trimdā šī kompānija paķēra no 300 līdz 800 miljoniem dolāru lielu kapitālu. Nākamajā dienā, nesastopot nekādu pretestību, Havanā iemaršēja nemiernieku armija, Kubā sākās jauna ēra, kas gan nenesa valstij demokrātiju un uzplaukumu.