1766. gada 1. jūlijā franču muižniekam Žanam Fransuā de la Barram pēc Abvilas tiesas sprieduma tika izpildīts mokošs nāvessods par bezdievību, zaimošanu un svētumu apgānīšanu. Apsūdzības pamatā bija tas, ka de la Barrs nebija noņēmis cepuri, kad garām virzījusies baznīcas svētku procesija, kā arī glabājis mājās Voltēra darbu „Filozofijas vārdnīca”.

18. gadsimts – Apgaismības laikmets – bija laiks, kad Rietumeiropā iesakņojās tie brīvības, tiesību, cilvēcības principi, kuros joprojām balstās mūsu pasaules daļas politiskā un sociālā domāšana. Tomēr Apgaismības idejas lauza sev ceļu ar grūtībām, sastopoties ar spīvu pretestību no tolaik tradicionālās domāšanas aizstāvju puses. Viens piemērs tam ir ševaljē Žana Fransuā de la Barra liktenis. Divdesmit gadus jauno franču muižnieku pēc Abvilas pilsētas tiesas sprieduma sakropļoja un pēc tam sodīja ar nāvi 1766. gada 1. jūlijā.

Viss sākās ar to, ka 1765. gada augustā kāds ļaundaris Abvilā sapostīja koka krucifiksu. Abvila bija pilsēta ar dziļi iesakņotām ticības tradīcijām, pilsētniekos uzbangoja sašutums, arī katoļu baznīcas reakcija, piesaucot šo notikumu dievkalpojumos, tikai pielēja eļļu ugunij. Šādā atmosfērā viens no pilsētas tiesnešiem de Menjela kungs cēla priekšā apsūdzības materiālu par kādu jaunu ļaužu kompāniju, kura izturoties zaimojoši pret Dievu un katoļu ticību. Nekāda saistība ar konkrētā krucifiksa postīšanu gan nebija konstatēta, toties bija cita epizode – trīs no šiem jaunajiem ļaudīm nebija noņēmuši cepures, kad garām virzījusies kārtējā baznīcas svētku procesija. Praktiski visiem potenciālajiem apsūdzētajiem izdevās pamukt, izņemot vienu – Žanu Fransuā Lefevru, ševaljē de la Barru. Zīmīgi, ka šim jaunajam muižniekam bija visai sliktas attiecības ar tiesnesi de Menjelu. Izkratot de la Barra dzīvokli, tika atrastas aizliegtas grāmatas: pornogrāfiski izdevumi un – galvenais – Voltēra darbs „Filozofijas vārdnīca”, kurā franču apgaismotājs visai asi kritizē Katoļu baznīcu par tās fanātiskumu un neiecietību, proponē sirdsapziņas un preses brīvības idejas.

1766. gada 20. februārī Abvilas pilsētas tiesa trīs tiesnešu sastāvā atzina ševaljē de la Barru par vainīgu bezdievībā, Dieva zaimošanā un svētumu apgānīšanā. Tiesa uzskatīja par pierādītu, ka apsūdzētais dziedājis un citiem mācījis zaimojošas dziesmas, kariķējot baznīcas rituālus, apgānījis svēto sakramentu, turējis godā neķītras grāmatas, kā arī, protams, nav godam sveicinājis zināmo svētku procesiju. Spriedums paredzēja notiesāto vispirms spīdzināt, lai iegūtu ziņas par līdzdalībniekiem, pēc tam izraut viņam mēli, nocirst galvu, viņa miesas sadedzināt kopā ar Voltēra „Filozofijas vārdnīcu” un pelnus izkaisīt vējā. Šis spriedums nebūt nebija kāds viduslaiku tumsonības recidīvs – tas atbilda Luija XV laika Francijas likumdošanai, kas modri sargāja katoļu ticību kā valsts reliģiju. Pēc tam, kad Abvilas tiesas lēmumu apstiprināja augstākā tiesu iestāde Parīzē, spriedums tika izpildīts. Kas attiecas uz paredzēto spīdzināšanu, tad daži avoti min ar dzelzs stieni pārlauztas kājas, nocirstu vienu vai abas rokas.

Žans Fransuā de la Barrs kļuva par brīvdomības simbolu. Franču brīvmūrniecība un citi brīvdomātāji panāca, ka Parīzē 1906. gadā viņam tika uzstādīts piemineklis – tieši pretī jaunceļamās Svētās Sirds katedrāles ieejai Monmartras virsotnē. 1926. gadā to gan pārvietoja nedaudz atstatus no tempļa, bet Otrā pasaules kara laikā bronzas statuju pārkausēja. Jauns piemineklis Žanam Fransuā de la Barram – tēlnieka Emanuela Balla darbs – Parīzē tika uzstādīts 2001. gadā.