Romas imperators Didijs Juliāns sabija tronī vien pāris mēnešus – no varas un arīdzan dzīvības viņš šķīrās mūsu ēras 193. gada 1. jūnijā. Viņa liktenis skaidri vēsta par to, cik bīstama var būt necienīga nonākšana pie varas.

 

„Ko ļaunu gan esmu nodarījis? Kuru esmu nogalinājis?” Tādi, ja ticam romiešu vēsturnieka Kassija Diona vēstītajam, bijuši imperatora Didija Juliāna pēdējie vārdi. Valdījis vien pāris mēnešus, šis neveiksmīgais imperators šķīrās no varas un arīdzan dzīvības Mūsu ēras 193. gada 1. jūnijā.

Didija Juliāna īslaicīgā valdīšana ir viena no epizodēm senās Romas varas krīzes periodā, kas vēstures annālēs ieguvis „Piecu imperatoru gada” nosaukumu. Būtiska loma šais satricinājumos bija pretoriāņiem – imperatoru gvardei, kuru trešajā desmitgadē pirms mūsu ēras izveidoja imperators Augusts. Būdami vienīgais militārais spēks impērijas galvaspilsētā, pretoriāņi ar laiku kļuva par ietekmīgu varas faktoru, mēdza uzspiest savu gribu Romas senātam un iecelt un gāzt imperatorus. Ieviesās arī nerakstīts likums – imperators, nākot pie varas, izmaksāja pretoriāņiem tā dēvēto donatīvu – sava veida legālu kukuli par uzticamību. 192. gada pēdējā dienā sazvērnieki, starp kuriem bija arī pretoriāņu prefekts, nogalināja nepopulāro imperatoru Kommodu, pēc kam par imperatoru tika iecelts Romas pilsētas galva Publijs Helvijs Pertinakss. Tomēr jau pēc pāris mēnešiem gvardi atkal bija nemierā – taupīgais Pertinakss bija izmaksājis pārāk mazu donatīvu un nesaskaņoja katru savu lēmumu ar pretoriāņu prefektu. Marta beigās vairāki simti pretoriāņu ieradās pie imperatora pils, un Pertinakss, kurš drosmīgi iznāca uzklausīt bruņotā bara pretenzijas, tika nogalināts ar šķēpa dūrienu krūtīs. Tālākais pārsteidza pat daudz pieredzējušo Romas sabiedrību: pretoriāņi izziņoja imperatora troni vairāksolīšanā. Bijušo Āfrikas prokonsulu Didiju Juliānu šī ziņa sasniedza pie dzīru galda, un viņš nolēma izmēģināt laimi. Taču pretoriāņu kazarmās troņa tīkotājs netika tālāk par vārtiem – tur priekšā jau bija cits pretendents, Romas prefekts Tits Flāvijs Sulpiciāns. Abi sāka sakliegties pāri sētai, cenzdamies viens otru pārsolīt, kamēr pretoriāņi, droši vien, krietni uzjautrinājās par šo šovu. Sulpiciāns piesolīja katram pretoriānim 20 000 sesterciju donatīvu, uz ko Juliāns atbildēja ar 25 000. Šī summa tā arī palika nepārsista, un Romas senāts, neuzdrīkstoties pretoties pretoriāņu lēmumam, pasludināja Didiju Juliānu par imperatoru.

Iepirkšanās imperatora varā tomēr bija pārāk skandaloza, lai to atzītu Romas pilsoņi un arī impērijas provinču vietvalži. Pie tam Juliāns vēl vairāk sabojāja savu reputāciju, devalvēdams Romas valūtu: viņš pavēlēja samazināt sudraba saturu Romas denārā; gan tikai par apmēram divdesmito daļu, taču ar to pietika, lai, imperatoram pārvietojoties pa galvaspilsētas ielām, viņam pakaļ lidotu saucieni „Laupītājs!” un „Nodevējs!”, un reizumis arī akmeņi. Romas vietvalži jeb prokonsuli – Peskennijs Nigers Sīrijā, Klodijs Albīns Britānijā un Septimijs Severs Pannonijā – atteicās atzīt jaunizceptā imperatora pilnvaras. Septimijs Severs bija pirmais, kurš veda uz Romu savus leģionus. Pretoriāņi sen nebija piedalījušies reālā karadarbībā un nebija motivēti aizstāvēt imperatoru. Saņēmuši solījumu, ka sodīti tiks tikai imperatora Pertinaksa nāvē tieši vainojamie, gvardi pameta Didiju Juliānu viņa liktenim. Vēl vairāk – piebeigt neveiksmīgo valdnieku tika nosūtīts kāds pretoriāņu virsnieks. Savukārt atbilde uz Didija Juliāna jautājumu „Ko ļaunu gan esmu nodarījis?” ir visai nepārprotama: necienīgi nonākot pie varas un šo varu lietojot, varas nesējs apdraud valsts prestižu. Un tas ir nodarījums, kas teju nekad nepaliek nesodīts.