Arī pēc tam, kad 1870. gadā sabruka Francijas impērija, valstī palika spēcīga bonapartistu frakcija, kura cerēja kādreiz atjaunot monarhiju ar kādu no Napoleoniem tronī. Viņu cerības gan strauji saruka, kad gāztā imperatora Napoleona III dēls, princis Napoleons Ežēns Luijs Bonaparts, tobrīd – britu armijas leitnants, krita sadursmē ar zulu karotājiem Dienvidāfrikā 1879. gada 1. jūnijā.

1879. gadā sākās karš starp Britu impēriju un Zulu karaļvalsti, kas atradās tagadējās Dienvidāfrikas Republikas teritorijā. Zulu tauta izrādījās sīksts pretinieks, par kura nenovērtēšanu britu kolonizatori maksāja dārgu cenu. Viena no šī kara epizodēm saistās arī ar britu armijas leitnanta Napoleona Ežēna Luija Žana Žozefa Bonaparta, pazīstama arī kā impērijas prinča Napoleona bojāeju.

Princis Ežēns Luijs bija pēdējā Francija monarha imperatora Napoleona III vienīgais bērns. Kad 1870. gadā Francija cieta sakāvi karā pret Prūsiju, imperators krita gūstā un impērija tika likvidēta, gāztā valdnieka ģimenei nācās doties trimdā uz Lielbritāniju. Te sešpadsmitgadīgais princis iestājās Karaliskajā Militārajā akadēmijā Vūličā, bija labākais jātnieks un paukotājs savā kursā, uzsākot dienestu artilērijā. Jauneklis teju vai rāvās apliecināt sevi kaujas laikā, laikam jau tiecoties šādi kompensēt pusaudža gados pārdzīvoto dzimtenes un tēva sakāvi. Prinča došanos karā gan negribēja pieļaut Francijā joprojām ietekmīgā bonapartistu frakcija, kas cerēja viņu reiz redzēt atjaunotās impērijas tronī. Tomēr jauneklis, izmantodams pašas karalienes Viktorijas atbalstu, panāca savu nosūtīšanu uz Dienvidāfriku.

Jaunais Bonaparts tika ieskaitīts inženieru karaspēkā, un viņa vienības komandierim tika piekodināts pastāvīgi nodrošināt augstdzimušajam leitnantam krietnu apsardzi. Viņam tika piekomandēts franciski runājošs leitnants Džālīls Brentons Kerijs, kurš teorētiski bija par viņu augstākā rangā, taču ikdienas praksē imperatora atvase drīzāk komandēja savu pavadoni. Tā tas notika arī liktenīgajā 1879. gada 1. jūnija rītā. Bija paredzēts, ka Kerijs vadīs izlūku grupu, kam bija jāapseko teritorija, kuru, pēc iepriekšējām ziņām, zuli bija pametuši. Vienībai vajadzēja būt pārdesmit vīru lielai, taču nepacietīgais princis panāca, ka tā devās ceļā agrāk un tikai daļēji nokomplektēta – bez viņa un Kerija tajā bija vēl septiņi vīri. Cik var noprast, briti uzvedušies diezgan nepiesardzīgi, dienas vidū apstājoties pamestā zulu apmetnē un neizliekot sargposteņus. Tas ļāva apmēram 40 vīru lielai zulu karotāju vienībai viņus nemanāmi ielenkt un pēkšņi uzbrukt.

Prinča zirgs metās auļos, pirms jātnieks vēl bija paspējis tikt seglos; viņš paguva tikai pieķerties seglu šautenes makstij. Pēc nepilniem 100 metriem maksts siksna notrūka, princis krita, pie tam zirgs uzmina viņa labajai rokai. Mēģinājums skriešus izmukt no lieliskajiem skrējējiem zuliem bija bezcerīgs. Jau drīz viņam augšstilbā ieurbās zulu šķēps asegajs. Ežēns Luijs to izrāva, atšaudījās ar revolveri, nav zināms, vai kādam trāpīja, bet tad saņēma nākamo šķēpa triecienu plecā. Spēkiem zūdot, viņš noslīga ceļos, un tad jau dūrieni nāca cits pēc cita. Leitnants Kerijs un dzīvi palikušie četri briti paguva apturēt zirgus, taču palīdzēt vairs nevarēja. Tā, katrā ziņā, lēma kara tiesas izmeklēšana, kas Keriju attaisnoja. Prinča ķermeni ar 18 dūrienu brūcēm atrada nākamajā dienā. Zuli šai gadījumā nebija nocirtuši viņam locekļus, kā mēdza parasti darīt, acīmredzot godinot sava pretinieka drosmi. Vēders gan bija uzšķērsts, lai, pēc zulu ticējuma, dvēsele varētu pamest miesas.

Prinča Bonaparta ķermenis tik nogādāts Anglijā, kur vispirms apbedīts Vūličas arsenālā, bet dažus gadus vēlāk līdzas tēvam īpašā mauzolejā Fārnboro abatijā Hempšīrā. Bonapartisti, kuriem līdz ar viņā nāvi lielā mērā zuda cerības atkal kādreiz redzēt Napoleonu Francijas tronī, aktīvi apsprieda versijas par sazvērestību, kuru itin kā organizējusi karaliene Viktorija, lai gan britu valdniecei nebija nekādu motīvu šādi rīkoties.

Attēlā: Cīņa Britu - Zulu karā. Franču mākslinieka Alfonsa Novilla (Alphonse-Marie-Adolphe de Neuville) glezna