Volfganga Amadeja Mocarta opera „Figaro kāzas” atnesa tās autoram nevīstošu muzikālās skatuves ģēnija slavu. Operas pirmizrāde Vīnes "Burgtheater" notika 1786. gada 1. maijā.

 

Volfgangs Amadejs Mocarts ieradās Vīnē 1781. gadā un jau visai drīz, pametis Zalcburgas arhibīskapa dienestu, uzsāka patstāvīgu karjeru Austrijas galvaspilsētā, kas tolaik diezgan pamatoti bija uzskatāma arī par Eiropas mūzikas galvaspilsētu. Jau drīz Mocarts bija iemantojis izcila klaviervirtuoza un arī komponista slavu.

1782. gadā Vīnes "Burgtheater" ar panākumiem izrādīja viņa jauno operu „Bēgšana no seraja”. "Burgtheater" bija Austrijas galma opera, kuru personiski kūrēja un daļēji administrēja pats imperators Jozefs II. Tomēr pēc pirmajiem panākumiem Mocarta operu komponista daiļradē iestājās dažu gadu pauze, kuras laikā viņš gan pieķērās vairākiem libretiem, taču nevienu partitūru tā arī nepabeidza. Iespējams, neviens sižets nebija komponistam gana iedvesmojošs.

Taču starplaikā liktenis saveda Mocartu ar nesen darbā pieņemto galma dramatisko dzejnieku Lorenco Da Ponti, un šī pazīšanās galu galā izvērtās izcilā radošā tandēmā, kurā tapa trīs operas: „Figaro kāzas”, „Cosi fan tutte” un „Dons Žuans”. Pirmā no trim – „Figaro kāzas” – savu pirmizrādi uz "Burgtheater" skatuves piedzīvoja 1786. gada 1. maijā.

Operas libreta pamatā ir franču dramaturga Pjēra de Bomaršē komēdija „Trakā diena jeb Figaro kāzas”. Tās izrādīšanu Francijā karalis Luijs XVI bija pieļāvis ļoti negribīgi un ar lieliem labojumiem, savukārt Austrijas cenzūra, sekojot imperatora Jozefa norādījumiem, Bomaršē darbu bija aizliegusi. Lai iegūtu valdnieka akceptu izrādīšanai uz galma operas skatuves, teksts bija pamatīgi „jāizķemmē” no politiskām ķecerībām.

Sižeta pamatā ir attapīgā kambarsulaiņa Figaro konfrontācija ar viņa kungu grāfu Almavivu, kurš iekāro sava kalpa līgavu – daiļo Suzannu. Taču, ja Bomaršē sižetā šis attiecību trīsstūris iezīmē samilzušās sociālās pretrunas starp feodālo aristokrātiju un zemākajām kārtām, kuras sākušas apzināties savu pašvērtību, tad Da Pontes libretā tā ir drīzāk divu indivīdu sāncensība, kurā katram ir savi „trumpji”. Grāfam, protams, ir statuss, bagātība un zināma vara pār saviem dienestniekiem, taču Figaro tam liek pretī pašpārliecinātību, attapību un lielisku saprašanu par sava kunga iespēju robežām. Galu galā gan izrādās, ka vēl gudrākas manipulētājas ir Figaro līgava Suzanna un grāfa sieva Rozīna, kuras nepavisam nav gatavas samierināties ar vīriešu iegribu objekta lomu.

Pirmizrādei bija diezgan labi panākumi, tomēr, spriežot pēc kritikām un laikabiedru atsauksmēm, publika un arī "Burgtheter" trupa Mocarta darba novatoriskajai formai nav bijusi īsti gatava. Pirmiestudējums piedzīvoja tikai deviņas izrādes. Toties grandiozi panākumi „Figaro kāzām” bija Prāgā, kur tās iestudēja tā paša 1786. gada decembrī. Trīs gadus vēlāk operu iestudēja Londonā, un vēl pēc četriem gadiem jau aiz okeāna – Filadelfijas operteātrī.

Ar „Figaro kāzām” Volfgangs Amadejs Mocarts apliecināja sevi kā muzikālās skatuves ģēniju, un arī mūsdienās šī opera ir viena no biežāk iestudētajām pasaules operteātros.