Ar 1787. gada 10. augustu izcilais austriešu komponists Volfgangs Amadejs Mocarts datējis savu populārāko skaņdarbu – serenādi stīgu ansamblim, kas jau pēc viņa nāves kļuvusi pazīstama ar nosaukumu „Mazā naktsmūzika”.

Šos akordus pazīst pat tie, kam klasiskā mūzika ir gluži vienaldzīga. Ja ne citādi, tad būs šo motīvu dzirdējuši kā vienu no izplatītākajiem mobilā telefona zvanu signāliem. Tā sākas Volfganga Amadeja Mocarta serenāde stīgu instrumentu ansamblim „Eine kleine Nachtmusik”, kuru komponists pabeidzis, spriežot pēc manuskripta datējuma, 1787. gada 10. augustā.

„Nachtmusik” vāciski nozīmē „serenāde”, attiecīgi manuskripta virsraksts nav vis darba nosaukums, bet gan žanra apzīmējums – „maza serenāde”. Tomēr tradicionāli ļoti daudzās valodās iegājies šī virsraksta tiešs tulkojums no vācu valodas: „Mazā nakts mūzika”. Skaņdarba tapšanas laikā Mocarts, tobrīd 31 gadu vecs, bija sasniedzis savas meistarības pilnbriedu. Komponēšanas apstākļi nav zināmi, tomēr jādomā, ka tas bijis pasūtījuma darbs. Serenādes Mocarta laikā parasti kalpojušas kā viegla žanra skaņdarbi atskaņošanai saviesīgos pasākumos, bieži – kā fona mūzika. Tieši tobrīd Mocarts komponēja vienu no savām izcilajām operām – „Donžuānu”, un, jādomā, nebūtu ķēries pie paralēla darba bez noteiktas finansiālas motivācijas. Nav zināms, kad un kur „Mazā nakts mūzika” atskaņota pirmoreiz. Autora dzīves laikā tā tā arī palika manuskriptā, un tika publicēta tikai vairākas desmitgades pēc viņa nāves – 1827. gadā, pēc tam arī iemantojot pelnīto slavu un kļūstot par, domājams, atpazītāko Mocarta skaņdarbu.

Tomēr tas, ka „Mazo nakts mūziku” nu jau gandrīz pāris gadsimtus dzird skanam teju vai uz katra stūra, nebūt nemazina skaņdarba izcilās muzikālās kvalitātes. Tajā visā pilnībā atspoguļojas Mocarta talants, kas, palikdams sava laikmeta stingro formas kanonu ietvaros, spējis radīt neatkārtojami dzīvu un valdzinošu mūziku. Komponista fantāzija sakuplojusi variāciju daudzveidībā, kuru tomēr satur kopā izcila mākslinieciskās vienības un harmonijas izjūta. Nelielajā skaņdarbā atrodama bagātīga tēmu palete, pie kam katrai tēmai piemīt izteikti spilgts un individuāls raksturs. Un savā starpā šīs tēmas izspēlē teju vai dramaturģisku attiecību zīmējumu, kurā nolasāma attīstība no ekspozīcijas ar tēmu pieteikumiem, caur konfliktu uz atrisinājumu – atjaunotu harmoniju. Šādā kompozīcijas risinājumā daži muzikologi saskata laikmeta gara atspoguļojumu. 18. gs. 80. gadi ir Savienoto Valstu Neatkarības kara laiks, desmitgades beigās uzliesmo Lielā Franču revolūcija – tas ir laikmets, kad indivīds, „mazais cilvēks”, iegūst savu balsi iepretim tradicionālajām hierarhiskajām struktūrām. Un gluži tāpat – individuāli spilgti un pārliecināti – sevi deklarē melodiskie motīvi Mocarta „Mazajā nakts mūzikā”. Bet, protams, Mocarta serenāde nav kāda politiska deklarācija – tā pirmām kārtām ir viegla, eleganta, liriska un izsmalcināta saviesīgā mūzika.