1936. gada 10. decembrī Lielbritānijas karalis Eduards VIII atteicās no troņa. Tā bija īsta izšķiršanās starp varu un mīlestību.

„Es, Eduards VIII, Lielbritānijas, Īrijas un Britu aizjūru domīniju karalis, Indijas imperators, ar šo paziņoju par savu negrozāmo lēmumu atteikties no troņa savā un savu pēcnācēju vārdā, un manu vēlēšanos, lai šis atteikšanās raksts stātos spēkā nekavējoties. Tam par apliecinājumu es pašrocīgi parakstu šo šajā decembra desmitajā dienā, 1936. gadā, klātesot lieciniekiem, kuri apakšā parakstījušies.” Uz karaļa veidlapas ar valsts ģerboni ar mašīnu drukāts teksts un viņa paraksts – Eduards VIII; kā arī parakstījušies viņa trīs jaunākie brāļi – Jorkas hercogs Alberts, Gločesteras hercogs Henrijs un Kentas hercogs Džordžs.

Kas lika karaļa Džordža V vecākajam dēlam, kurš tikai tā paša gada sākumā sava mirušā tēva vietā bija kāpis Britu impērijas tronī, tagad šo vietu atstāt? Īsi sakot, tā bija karaļa vēlme ņemt sievu pēc paša ieskatiem, nevis saskaņā ar nācijas un impērijas interesēm. Viņa izredzētā bija amerikāniete Volisa Simpsone, tobrīd 41 gadu veca, divreiz precējusies un – savas otrās laulības šķiršanas procesā. Un tas jau bija pirmais un acīmredzamākais drauds iespējamajai karaļa laulībai. Anglijas karalis vienlaicīgi bija arī anglikāņu baznīcas galva.

Un lai arī savulaik – 16. gadsimtā – pati anglikāņu baznīca bija radusies lielā mērā tāpēc, ka pāvests bija atteicies anulēt karaļa Henrija VIII laulības, tad tomēr Henrijs VIII savas laulības bija anulējis, nevis šķīris. Šķiršanās jautājumā anglikāņi tobrīd bija gandrīz tikpat strikti kā katoļi: ko Dievs vienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt. Situācija, kurā šīs baznīcas galva apprec divkāršu šķirteni, daudziem anglikāņiem šķita pilnīgi neiedomājama. Arī britu civillikums kā vienīgo iespējamo laulības šķiršanas iemeslu atzina tikai laulības pārkāpumu, kamēr Simpsones kundze savu pirmo laulību bija šķīrusi emocionālas nesaderības dēļ. Pēc britu likumiem, tādējādi, viņas laulību ar karali varēja atzīt par spēkā neesošu kopš noslēgšanas brīža.

Tomēr, droši vien, ja runa būtu tikai par šiem formālajiem iemesliem, kompromiss tiktu atrasts. Visdrīzāk Eduardam ļautu precēt Volisu un saglabāt troni, viņa sievai gan nekļūstot par karalieni un iespējamajiem bērniem neiegūstot troņa mantošanas tiesības. Tomēr bija vēl cits iemesls, kāpēc liela daļa britu sabiedrības un valdošo aprindu nostājās krasā opozīcijā šīm laulībām – un tā bija Simpsones kundzes reputācija. Ne velti Savienoto valstu vēstnieks Džozefs Kenedijs bija privātā sarunā  nodēvējis Simpsones kundzi ne vairāk, ne mazāk kā par padauzu, un vēstnieka kundze Roza Fitcdžeralde Kenedija, nākamā Savienoto Valstu prezidenta māte, atteikusies uzņemt viņu savā rezidencē. Sabiedrībā uzstājīgi mēļoja ne tikai par to, ka karaļa izredzēto pie monarha saistot vienīgi nauda un stāvoklis, bet arī – ka karalis viņai nepavisam neesot vienīgais. Runāja ne tikai par kādu auto tirgotāju Gaju Trandlu, bet arī par toreizējo Vācu reiha sūtni Lielbritānijā Joahimu fon Ribentropu.

Tuvojoties 1936. gada nogalei, kļuva arvien skaidrāks, ka Eduardam nāksies izšķirties – Simpsones kundze vai tronis. Šāda nostāja bija gan konservatīvo valdībai, gan opozīcijā esošajiem leiboristiem un liberāļiem. Visai striktas izrādījās arī britu aizjūras domīnijas – Austrālija, Kanāda un Dienvidāfrika teica kategorisku nē šādam karaļpārim, Jaunzēlande bija mazliet pielaidīgāka, vienīgi Īrijas brīvvalsts paziņoja, ka britu karaļa laulības tai ir vienaldzīgas, tomēr uzsvēra, ka, būdama tradicionāli katoliska valsts, nevar atbalstīt laulības šķiršanu principā. Tā nu karalim bija jāizšķiras, un viņš izšķīrās – par mīļoto sievieti. Abu nākamajā gadā noslēgtā laulība ilga līdz pat Eduarda nāvei 35 gadus vēlāk.