1917. gada 10. februārī dzimusi par latviešu teātra karalieni dēvētā leģendārā aktrise Elza Radziņa.

Elza, otrā vārdā Jekaterina, Podniece piedzima vecākiem esot bēgļu gaitās Harkovā, kas 1917. gada 10. februārī vēl skaitījās Krievijas impērijas sastāvā. Vēl pirms pirmā pasaules kara ģimene, kurā jau bija meita Anna un divi dēli dzīvoja Rīgā. Tēvs Jānis Podnieks bija metālgriezējs fabrikā, mamma Lība – šuvēja.

Karam sākoties ģimene evakuējās, līdz ar fabriku. Ceļā uz Petrogradu mira ar asinssērgu saslima un mira abi puikas. Viņus apglabāja Petrogradā un pat uzstādīja pieminekli. Kad pēc gandrīz 40 gadiem Elza Radziņa jau kā aktrise posās uz Ļeņingradu, mamma lūgusi atrast brālīšu kapavietu, taču divi kari tiem bija gājuši pāri un nebija vairs ne kapavietas, ne pašas kapsētas.

Kad 1918. gadā ģimene atgriezās Latvijā, tēvu drīz vien iesauca Sarkanajā armijā, un viņš 1921.gadā atkal jau Harkovā kara hospitālī mira, līdz ar to Elzai par tēvu nav bijušas nekādas atmiņas.

Tikmēr Lība Podniece ar abām meitām pārcēlās uz Jelgavu, kur arī aizritēja Elza bērnība un skolas gadi. Tieši te dzima interese par teātri. Jelgavā topošā teātra karaliene sāka apmeklēt plastikas studijas, piedalījās pašdarbības uzvedumos un pēc ģimnāzijas beigšanas nokļuva Jelgavas latviešu biedrības teātrī, kā koriste-dejotāja.

Kā pati aktrise teikusi, tad nokļūšana līdz pirmajām lomām prasījusi pamatīgas pūles un rāpšanos, pat kārpīšanos augšup ar darbu un ilgi patērētu laiku, jo pirmās mazās lomas viņa saņēma tikai pēc astoņām teātrī pavadītām sezonām.

1941.gadā aktrise apprecējās ar Jelgavas teātra skatuves meistaru Kārli Radziņu un slavu ieguva tieši ar šo uzvārdu, jo Elzas Radziņas slavas stunda pienāca vien, kad viņai bija 35 gadi , kļūstot par vadošo aktrisi Jelgavas teātrī, ar Nataļjas Petrovnas lomu Ivana Turgeņeva lugā „Mēnesis uz laukiem”.

Interesanti, ka tai laikā Elza arī gana veiksmīgi savienoja teātri ar saviem hobijiem – šaušanu un airēšanu.

1954.gadā piepildījās aktrises ilgi lolotais sapnis – viņa nokļuva uz lielās skatuves. Režisors Alfrēds Amtmanis-Briedītis Elzu Radziņu uzaicināja  LPSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī. tagadējā Nacionālajā teātrī, nospēlēt Osieni „Zaļajā zemē”.

Tieši te Elza Radziņa kļuva par vienu no teātra vadošajām aktrisēm. Drāmas teātrī, kā savulaik sauca Nacionālo teātri, apmēram četrdesmit gadu laikā Elza Radziņa nospēlējusi savas slavenākās skatuves lomas, lielu daļu no tām – kopā ar savu ilggadīgo partneri aktieri Kārli Sebri. Viņi kļuva par “neaizmirstami spožas skatuves laulības saderīgo pāri”.

Atšķirībā no teātra skatuves iekarošanas, Elzas Radziņas karjera kino sākās strauji un uzreiz ar pasaules mēroga sasniegumiem – ar karalienes lomu kinostudijā „Ļenfiļm” uzņemtajā filmā „Hamlets”. Filma iekaroja pasaules atzinību un tika nominēta „Zelta globusa” balvai kā 1966. gada labākā ārzemju filma. Bet Elza Radziņa nokļuva Lielbritānijā, Londonā uz filmas pirmizrādi, kas bija tiem laikiem neticams un neiespējams notikums. Turklāt runu viņa teikusi angļu valodā.

Kā jau tas nereti gadās, aktrises spožās skatuves gaitas un sasniegumi aizēnoja viņas pašas personību, ģimeni un mājas dzīvi. Viņa bija dzimusi teātrim, un patiesībā ārpus tā viņas dzīvē arī nekam citam daudz laika neatlika.

Un, vēl kāda nianse, lai arī padomju gados, to nedrīkstēja publiski paust, Elza Radziņa bijusi īstena Latvijas patriote.

Attēlā: Elza Radziņa Elinoras lomā iestudējumā "Lauva ziemā" (1979).