1840. gada 10. februāris ir diena, kad Lielbritānijas karaliene Viktorija salaulājas ar savu brālēnu, princi Albertu. Karaliene Viktorija ir viena no diženākajām Lielbritānijas valdniecēm, viņas valdīšanas laiks bija tik spilgts, ka visu laikmetu mēdz dēvēt viņas vārdā.

Viktorija jaunībā bija dzīvespriecīga un mākslinieciski apdāvināta meitene, kura troni mantoja pēc sava tēvoča – karaļa Viljama IV – nāves. Tikmēr Alberts bija Saksijas, Koburgas un Gotas princis, kura tēvs Leopolds bija uzdomājis dēlu savest kopā ar topošo Anglijas karalieni.

Viktorija ar Albertu, savu brālēnu, pirmo reizi esot satikušies gadu pirms Viktorija kāpa tronī. Pirmajā tikšanās reizē Alberts uz jauno, vēl tikai 17 gadu veco Viktoriju neesot atstājis nekādu iespaidu, un viņa esot pat diezgan skarbi izteikusies par princi. Vēstulē viņa tēvam Leopoldam diezgan nozākājusi princi, sakot, ka Albertam visticamāk esot kāda vēdera kaite, bet pašu laulības ideju saukusi par pretīgu. Tikmēr Albertas māsīcu atzinis par vienkārši lāga meiteni. Un jāteic, ka Viktoriju arī nevarēju uzskatīt par izcilu daiļavu. Un vēl jāatgādina, ka tas bija brīdī, kad topošajai karalienei bija knapi 17 gadu un, sak’, ko no jauna skuķa var gribēt, ko tāda no mīlestības jēdz...

Ja pirmā tikšanās izgāzās, tad viss mainījās trīs gadus vēlāk, kad Viktorija bija mainījusi stingro nostāju pret laulībām, abi tikās vēlreiz un Viktorija uz Albertu skatījās jau pavisam citādi. Savā dienasgrāmatā viņa aprakstījusi, cik izsmalcināta āriene ir Albertam, skaista figūra, plati pleci un jau nākamajā dienā VIktorija uzaicināja uz privātu pieņemšanu brālēnu, princi Albertu, un pati viņu bildināja. Jāteic, ka romantikas bildināšanas stāstā ir tik, cik melns aiz naga, tas bijis ne vairāk formāls –Viktorija vienkārši esot pajautājusi, vai Alberts varētu izrādīt viņai tik lielu cieņu un sagādāt tik daudz laimes, apprecot karalieni. Alberts uz šo formālo jautājumu atbildējis apstiprinoši.

Tas notika 1839. gada 10. Oktobrī un jau 1840. gada 10. februārī notika laulību ceremonija. Kāzas vēlāk tika dēvētas par 19.gadsimta galvenajām kāzām, jo karaliene Viktorija pilnīgi mainīja līdz šim ierasto līgavas izskatu.  Pirms Viktorijas līgavām nebija baltas kleitas, tikmēr karaliene Viktorija bija pirmā līgava, kura pie altāra devās sniegbaltā kleitā ar miršu vainagu galvā un izrādās, ka arī par plīvuru pasaule var pateikties tieši karalienei Viktorijai.

Karaliene bija pasūtījusi gleznotājam Džordžam Heiteram gleznu no laulību ceremonijas brīža, un šī kāzu bilde izsūtīta uz teju vai visām pasaules valstīm, un pateicoties tai līgavas baltā kleita, plīvurs ar miršu vainagu sāka savu uzvaras gājienu visa pasaulē. Lai arī sākotnēji šķita, ka tās bija smalkas aprēķina laulības, rezultātā tā kļuva par ilgu un laimīgu savienību, kurā pasaulē nāca deviņi bērni.

Viktorija bija izvilkusi laimīgo lozi. Pēc pirmās kāzu nakts savā dienasgrāmatā viņa esot rakstījusi šādus vārdus: “Nekad, nekad man nav bijis tāda vakara. Mans dārgais, dārgais, dārgais Alberts, viņa lielā mīlestība un pieķeršanās man devusi debesu mīlestības un laimes sajūtu, kuru nekad iepriekš necerēju izjust. Viņš mani apskāva un mēs viens otru skūpstījām vēl un vēl. Viņa skaistums, saldums un maigums, es varu būt pateicīga par tādu vīru. Tā bija vislaimīgākā diena manā dzīvē.”