Režisora Friča Langa filma „Metropole” ir viens no spilgtākajiem mēmā kino šedevriem un viens no pirmajiem zinātniskās fantastikas darbiem kino vēsturē. Tapusi studijā UFA, tā savu pirmizrādi Berlīnē piedzīvoja 1927. gada 10. janvārī.

 

1924. gadā austriešu izcelsmes kinorežisors Frīdrihs Langs, plašāk pazīstams kā Fricis Langs, pirmoreiz apmeklēja Ņujorku. Kā vēlāk atcerējās režisors, debesskrāpji un uguņu mirdzums atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu un rosināja iztēli spilgtam kinotēlam. Tapa nākotnes lielpilsētas ekrāna vīzija, kuras scenāriju Langs radīja kopīgi ar savu tābrīža dzīvesbiedri, rakstnieci Teu fon Hārbovu. Filmas uzņemšanas process ilga vairāk nekā gadu un izmaksāja vairāk nekā piecus miljonus reihsmarku – grandiozu summu, kura gandrīz izputināja filmas ražotāju, studiju UFA. Friča Langa „Metropole”, viens no spilgtākajiem mēmā kino darbiem un viena pirmajām pilnmetrāžas zinātniski fantastiskajām filmām savu pirmizrādi Berlīnē piedzīvoja 1927. gada 10. janvārī.

Filmā tēlotā Metropole – nākotnes pilsēta 2026. gadā – ir distopija, t.i. nākotne, kurā dzīve ir nežēlīga, smaga un bīstama. Saimnieciskā un varas elite apdzīvo majestātiskus debesskrāpjus, kamēr melnā darba strādnieki pavada lielāko laika daļu pazemes katakombās, kur apkalpo procesu uzturošas gigantiskas mašīnas. Notiek tā, ka Metropoles pilsētas galvas dēls Freders iemīl strādnieku meiteni Mariju, kura mēdz uzstāties strādnieku sapulcēs ar runām par nākotni, kad intelektuāļi un darbaļaudis atradīs kopīgu valodu un mainīs netaisno pasaules kārtību. Nokāpis pazemē, Feders ir šokēts par tur pieredzēto postu. Vēlme kaut ko darīt strādnieku labā saved viņu kopā ar izgudrotāju Rotvangu, kurš radījis robotu, kam vēlas piešķirt savas kādreizējās mīļotās, starp citu – Federa mātes, izskatu. Taču pilsētas galvam ir cits plāns: viņš pavēl Rotvangam dot robotam Marijas vaibstus, lai šī lelle sētu strādniekos mulsumu un neticību pārmaiņu iespējām. Taču Rotvangs īsteno savu – atriebes – scenāriju. Robots Marijas izskatā pārliecina strādniekus iznīcināt mašīnas, un tas izraisa katastrofu, kurā teju neaiziet bojā strādnieku bērni, kurus tomēr izglābj Marija. Feders izcīna kulminācijas cīņu ar baiso izgudrotāju un finālā liek savam tēvam, pilsētas galvam, sarokoties ar strādnieku vadoni.

Ambiciozais kinodarbs iemiesoja sava laika modernitātes izjūtu, savienojot to ar klasiskiem un pat arhaiskiem motīviem. Metropoles ēku aprisēs dominēja konstruktīvisma un Art Deco formas, taču pavīdēja arī kaut kas no Breigeļa 16. gs. gleznotā Bābeles torņa. Komponista Gotfrida Hupperca partitūra liek domāt par Vāgneru un Rihardu Štrausu, gan ar sava laika piesitieniem, kā arī viduslaiku garīgās himnas Dies Irae – „Dusmu diena” – motīviem. Langa darbs atspoguļoja viņa bažas par sava laika sociālo realitāti – par industrializācijas radītajām strādnieku masām, kuru emancipācijas centienus tieši tobrīd bija apseglojušas 20. gs. pirmās puses radikālās kustības – boļševisms un nacionālsociālisms.

Friča Langa garabērna liktenis nebija vēlīgs. Kases ieņēmumi sedza tikai nelielu daļu no ražošanas izmaksām. UFA studijas līdzīpašnieki – amerikāņu kinokompānijas – Savienoto Valstu tirgus vajadzībām filmu pamatīgi saīsināja. Tas pats notika Vācijā, kad UFA pārpirka nacionālistiski orientētais uzņēmējs un politiķis Alfrēds Hugenbergs. Pēc viņa ieskatiem apcirpta, „Metropole” kļuva par nacistu iemīļotu kinodarbu – viņi tajā saskatīja savas ideoloģijas ilustrāciju: varonīgs vadonis atbrīvo strādniekus no veco elišu kundzības. Tas lika pašam režisoram vēlāk, jau strādājot Holivudā, izteikties par savu darbu visai skeptiski. Ilgu laiku domāja, ka „Metropoles” oriģinālā versija gājusi zudībā, taču mūsu gadsimta sākumā vairākas kopijas tika atrastas Argentīnas, Austrālijas un Jaunzēlandes kinoarhīvos. Friča Langa „Metropole” bija pirmā filma, kas 2001. gadā tika iekļauta UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā.