1940. gada jūnijā Francija bija spiesta kapitulēt nacistiskajai Vācijai. 1940. gada 10. jūnijā franču likumdevēji nobalsoja par jaunas valstiskās sistēmas izveidi nacistu neokupētajā Francijas daļā. Tā radās tā dēvētā Višī Francija.

Vācu armijas panākumi 1940. gada maija uzbrukumā Rietumu frontē pārsteidza pat pašus vāciešus. Francija starpkaru periodā bija gana daudz ieguldījusi militārajā budžetā, un arī britu ekspedīcijas korpuss kontinentā bija ievērojams spēks. Tomēr nozīmīgāki par tanku bruņu biezumu un lielgabalu kalibru izrādījās sakari un koordinācija starp vienībām uz zemes un gaisā, gan augstāko, gan zemāko komandieru gatavība uzņemties iniciatīvu un attaisnoti riskēt.

14. jūnijā Vērmahts triumfāli iemaršēja Parīzē un nedēļu vēlāk – 22. jūnijā – Francija kapitulēja. Hitlers piekrita miera sarunām, nevēlēdamies tērēt militāros resursus visas Francijas ieņemšanai. Vācija bija ar mieru atstāt Francijai tās kolonijas, neokupēt visu Franciju, bet tikai apmēram 3/5 teritorijas, un atstāt franču rīcībā viņu kara floti. Tomēr Francijai nācās maksāt smagu kontribūciju zeltā un dažādas produkcijas piegādēs, divi miljoni franču karagūstekņu palika Vācijā kā vergu darba strādnieki, franču bēgļiem bija liegts atgriezties Francijas ziemeļu un austrumu pierobežas apgabalos, kurus Vācija pēc kara, iespējams, vēlējās anektēt un ģermanizēt.

Francijas premjerministrs Pols Reino, kurš bija pret kapitulāciju, demisionēja, un prezidents Albērs Lebrēns uzticēja valdības veidošanu premjera biedram Filipam Petēnam, Francijas maršalam un Pirmā pasaules kara varonim, tobrīd jau 84 gadus vecam sirmgalvim. 1940. gada 10. jūlijā Francijas Deputātu palāta un Senāts kopīgā ārkārtas sēdē ar balsu vairākumu ratificēja pamieru ar Vāciju un iecēla Petēnu par „valsts galvu” ar diktatoriskām pilnvarām un tiesībām veidot jaunu konstitūciju. Līdz ar to beidza pastāvēt Francijas Trešā republika, un radās tā dēvētā Francijas Valsts. Nomināli Petēna valdībai pakļāvās visa Francija, taču faktiski, protams, tikai Vērmahta neokupētā teritorijas daļa valsts dienvidaustrumos. Par de facto galvaspilsētu kļuva kūrortpilsētiņa Višī, kuras vārdā arī visbiežāk dēvē gan Petēna vadīto valdību, gan tās pārvaldīto valsti. Kā franču vēsturnieki, tā visas pēckara Francijas valdības minēto 10. jūlija likumdevēju lēmumu atzīst par antikonstitucionālu un spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža.

Filipa Petēna vadītā un veidotā valsts atmeta republikāniskās un liberālās vērtības, kuras bija attīstījušās Francijā kopš 18. gs. beigām. Par jaunās valdības ideoloģisko platformu kļuva t.s. „Nacionālā revolūcija”, kas paredzēja veidot atjaunotu franču nāciju konservatīvu, patriarhālu, radikāli katolisku, ksenofobisku un antisemītisku. Republikāniskā devīze „Brīvība, vienlīdzība, brālība” tika nomainīta pret citu – „Darbs, ģimene, tēvija”. Tika atcelti varu dalījuma un baznīcas un valsts šķīruma principi; likvidēts demokrātiskais parlamentārisms un daudzpartiju sistēma. Režīms nepārprotami pauda, ka pie sakāves karā vainojama pārāk liela brīvība, tā propagandas plakāti proponēja jaunus vērtību stūrakmeņus: disciplīnu, kārtību un pieticību. Petēna valdība kļuva par nacistu līdzskrējēju holokausta īstenošanā, deportējot pāri demarkācijas līnijai Francijas ebrejus, kas tādējādi nonāca nacistu nāves dzirnavās.

Iekšēji skarbs un valdonīgs, ārpolitiski un militāri Filipa Petēna režīms bija vājš, un neglābjami tika samalts starp diviem dzirnakmeņiem – nacistisko Vāciju un tās pretiniekiem. Jau sākotnēji Višī varu atteicās atzīt daļa franču koloniālo spēku Ekvatoriālajā Āfrikā, kur izveidojās Brīvās Francijas valdība ar ģenerāli Šarlu de Gollu priekšgalā. Pakāpeniski šie spēki kopā ar britu un amerikāņu sabiedrotajiem pārņēma Francijas koloniālos valdījumus Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Nepaļaujoties un Petēna režīma spēju kontrolēt situāciju pašā Francijā, nacisti 1942. gada novembrī okupēja visu valsti, un kopš šī brīža maršals Petēns bija vairs tikai Hitlera marionete.