10. jūnijs ir dzimšanas diena pirmajam Latvijas olimpiskās komitejas vadītājam Jānim Dikmanim, kuru mēdz salīdzināt ar mūsdienu olimpiskās kustības pamatlicēju, francūzi Pjēru de Kubertēnu.

Par latviešu Pjeru de Kubertēnu sauktais Jānis Dikmanis piedzima 1882. gada 10. jūnijā un Rīgu, kurā viņš bija piedzimis, 19. gadsimta beigās bija pārņēmis riteņu bums. Tāpēc diezgan loģiski, ka velosipēds kļuva par skolnieka Jāņa Dikmaņa aizrautību. Sapni par savu divriteni un dalību sacensībās gan zēnam izdevās piepildīt pēc pāris gadiem, kad uz nomaksu varēja iegādāties Rīgā ražoto “Leitner” divriteni.

Darbīgums un uzņēmība viņu saveda kopā ar jaunekļiem, kuri vēlējās gudri sportot, nodibinot sporta pulciņu ”Labā griba”. Taču Jānis acis metis uz daudz lepnāku un turīgāku sportot mīlošu ļaužu pulcēšanās vietu – 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrību.

Tā, kā pie riteņa Jānis bija ticis, varēja arī cierēt uz vietu riteņbraucēju biedrībā. Diemžēl vai iespējams, par laimi, izcils riteņbraucējs no Jāņa Dikmaņa nesanāca, un beidzis aktīvās sportošanas gaitas viņš nokļuva biedrības rīkotāju frontē, palīdzot organizēt un vadīt sacensības. Viņš gan arī pamanījies piedalīties pirmajā latviešu maratonskrējienā, kas notika 1904. gada 6. maijā, septiņiem latviešu jaunekļiem skrienot no Rīgas līdz Jelgavai, un uzvarēja šai skrējienā Jāņa brālis Augusts.

Bet turpmākos gados Jāņa Dikmaņa dzīve bija veltīta sporta saimniecības organizēšanai. Pirmais pasaules karš gan to pārtraucis, bet karam beidzoties jau iepriekš minētā riteņbraucēju biedrība pārtapa par Latvijas sporta biedrību (LSB) ar Dikmani pie vadības ruļļiem.

Kā LSB pārstāvis Jānis Dikmanis 1922. gadā piedalījās Latvijas Sporta organizāciju apvienības un Latvijas Olimpiskās komitejas dibināšanā, kā arī delegācijas sagatavošanā startam astotajās olimpiskajās spēlēs Parīzē. Par mata tiesu naudas trūkuma dēļ 41 sportista dalība šajās spēlēs draudēja izjukt, bet tad noticis pavērsiens, kuru pats Dikmanis vēlāk aprakstījis grāmatā “60 sporta gadi”.

“Kādā jaukā dienā mani izsauca pie sevis Valsts prezidents Jānis Čakste un paziņoja, ka no viņa rīcībā esošiem 10 000 latiem, ko viņam nodevusi Latvijas Tautas banka izdalīšanai pēc viņa ieskatiem kulturāliem mērķiem, viņš nolēmis pusi no šīs summas, tas ir 5000 latu, nodot Latvijas Olimpiskai  komitejai sportistu sūtīšanai uz Parīzi.”

Čakste bija izplānojis, ka tādējādi ziņa par Latviju nonāktu pasaules medijos un viņš teicis, ka tā būtu dzīva propaganda.

Kā raksta Dikmanis: Pateicoties Čakstes tēva izpratnei un labvēlībai, mūsu piedalīšanās Parīzes olimpiskās spēlēs bija nodrošināta. Kad olimpisko spēļu atklāšanas dienā mūsu vienība aiz sarkanbaltsarkanā karoga iesoļoja olimpiskajā stadionā, viņi saņēma desmitiem tūkstošu skatītāju ilgus, skaļus aplausus.

Ja mēs arī šajās plašajās pasaules sporta sacīkstēs, kādās piedalījāmies pirmo reizi, nespējām uzvarēt lielos “dūžus”, tad tomēr mūsu sportisti, kuri ar saviem sasniegumiem atstāja aiz sevis dažu labo veco valsti, bija līdzvērtīgi partneri, kā to arī apstiprināja Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Pjērs de Kubertēns.”

Kad pēc spēļu beigām Dikmnais ieradies pie viņa atvadu vizītē Kubertēns teicis: "Jūsu jaunās Latvijas sportisti ir godam veikuši savu uzdevumu, viņi ir bruņinieciski cīnījušies, kas ir galvenais, un ar to arī izpelnījušies olimpiskās saimes atzinību, tās saimes, kurā arī viņi paši tagad ir."

Pavisam Dikmanis vadīja Latvijas olimpisko komandu trijās Olimpiskajās spēlēs, un viņš ilgus gadus bija arī Starptautiskās olimpiskās komitejas loceklis, starp citu vienīgais latvietis, kam tas izdevies. Viņš arī bijis klāt brīdī, kad Latvijas sportists proti Jānis Daliņš pirmo reizi izcīnīja olimpisko medaļu. Kara beigās Dikmanis devas bēgļu gaitās un nokļuvis ASV, darbojās Amerikas latviešu sporta dzīvē, bet viņsaulē aizgāja 1969.gada 7. jūnijā.