1996.gadā 10.maija vētrā Everestā gāja bojā astoņi alpīnisti. Kāds bijis drosminieku ceļš uz pasaules augstāko virsotni?

Everesta smaile pirmo reizi sasniegta 1953.gadā, kad tajā uzkāpa jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs un Nepālas šerpa Tenzings Norgajs. Viņi bija pirmie cilvēki, kas sasniedza Everesta virsotni. Taču viņi varēja nebūt pirmie. Divi citi Hilarija komandas biedri divas dienas iepriekš nokļuva tikai 100 augstuma metru attālumā no virsotnes, kas ir nieks pēc Everesta standartiem. Taču viņiem izbeidzās skābeklis, un viņi bija spiesti griezties atpakaļ. Pats Hilarijs ir atzinis, ka, ja viņi pa ceļam nebūtu apstājušies, lai atstātu skābekļa balonus atpakaļceļam, vēsturē būtu iegājuši pavisam citi vārdi.

Kopš tā laika pasaules augstākajā punktā pabijuši jau vairāki tūkstoši kalnākāpēju, tomēr daži simti no alpīnistu sapņu ekspedīcijas tā arī nekad nav atgriezušies.

Džomolungma aso izjūtu cienītāju vidū nav tikai atzīmēšanās punkts 8 848 metrus augstumā, bet viena no visgrūtākajām un bīstamākajām savu spēju pārbaudīšanas vietām uz zemeslodes – vidēji katrs desmitais sarežģītajā kāpienā iet bojā. Alpīnistu nāves iemesli ir visdažādākie, un ne visi no tiem ir cilvēka ietekmējami. Daudzi iet bojā lavīnu dēļ, citi nāvējoši savainojas, krītot no liela augstuma, bet daudzu nāves iemesls ir ietiepība un nepareizu lēmumu izdarīšana.

Kalnākāpējus pasaules augstākā virsotne sagaida ar līdz pat mīnuss 60 grādus zemu temperatūru, skābekļa trūkumu un līdz pat 55 metriem sekundē stipru vēju. Turklāt tieši pēdējie 300 metri ir iesaukti par "nāves joslu", kurā skābeklis ir tik maz, ka speciāli nesagatavota cilvēka ķermenis šajā vidē nemaz nespēj funkcionēt.

Gandrīz visu aizgājēju ķermeņi tā arī paliek kalnā, jo pat palīdzēšana kādam ievainotajam nozīmē nāves spriedumu pašam izpalīgam. Diemžēl līdz ar to augstākās virsotnes iekarotāju realitāte ir ceļā sastapties ar neskaitāmu citu adrenalīna cienītāju mirstīgajām atliekām. Kalnākāpēju vidū ir zināms teiciens, ka Everestā ikviens mirst vienatnē, pat, ja pāris metru attālumā citi kalnākāpēji, kuri dodas augšup vai lejup no kalna.

1996. gadā uz Everesta notika viena no lielākajām traģēdijām - divu dienu laikā bojā gāja astoņi cilvēki. Tas notiks 10. un 11.maijā.

Tajā pašā laikā arī zviedrs Gorans Krops arī atradās uz kalna. Viņš bija neparasts kaut vai tāpēc, ka uz Everestu aizbrauca ar divriteni. Tieši tā – viņš savā dzimtajā pilsētā Jokopingā uzlādēja uz divriteņa vairāk kā 100 kilogramu ekipējuma un tad gluži vienkārši aizminās uz gandrīz 13 000 kilometru tālu esošo kalnu. Krops kāpa vienatnē, bez citu palīdzības un atbalsta.

3. maijā tikai 100 augstuma metrus no virsotnes viņš bija spiests pagriezties un kāpt lejup. Taču viņš nepadevās – atpūties pāris nedēļas bāzes nometnē, viņš 23. maijā mēģināja vēlreiz un arī sasniedza savu mērķi. Turklāt pa ceļam Krops vēl arī paguva uznest medikamentus cietušajiem. Pēc tam viņš aizminās visus 13 000 kilometrus atpakaļ uz Zviedriju.

Arī Reinholds Mesners ir neapstrīdama alpīnisma leģenda. Viņš bija pirmais cilvēks, kas uzkāpa astoņtūkstošniekā pilnīgā vienatnē, pirmais, kas uzkāpa Everestā bez papildus skābekļa kopā ar vēl vienu biedru, un pirmais, kas uzkāpis visos pasaules astoņtūkstošniekos. Taču viņa visiespaidīgākais kāpiens notika 1980. gadā, kad viņš viens pats bez skābekļa uzkāpa Everestā. Mesners sava solo kāpiena laikā ievēlās plaisā īsi pēc iziešanas no bāzes nometnes un knapi izvilka sevi laukā no tās. Laikapstākļi nebija īpaši labi, un viņš bija tik ļoti noguris, ka tikai pēc uztriekšanās ķīniešu atstātajam trijkājim saprata, ka atrodas virsotnē. Mesners radīja alpīnisma zelta standartu – cilvēks bez sarežģīta un smaga ekipējuma, bez augstkalnu nesējiem un krājumu izvietošanas viens pats sasniedza augstāko pasaules virsotni.

Kopš 2003. gada katru pavasari, kad ir vislielākais kāpēju pieplūdums, Everesta bāzes nometnē 5400 m augstumā darbojas improvizēta klīnika. Tajā katrs iespēju robežās var saņemt palīdzību.

Everests, augstākais punkts uz zemeslodes 8848 metru augstumā, vienmēr ir bijis visu alpīnistu iekārojamākais mērķis. Pagātnē alpīnisti vienmēr ir bijuši apbrīnoti par kāpienu šajā kalnā, un pat pie mūsdienu komercializācijas tas tik un tā paliek mērķis tikai visizturīgākajiem.