1982. gada 10. novembrī Piemaskavas dienesta vasarnīcā nomira PSRS ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. 18 gadus viņš ir vadījis vienu no ietekmīgākajām un bīstamākajām valstīm pasaulē, kurā, šķiet, pats vadonis bija pazaudējis daļu interešu.

Leonīds Brežņevs ir interesanta personība PSRS vēsturē. Cilvēks bez kādiem īpašiem talantiem vai milzīgām darba spējām, taču ar mērķtiecīgu virzību un noteiktām sociālām prasmēm. Brežņevā varēja just dienvidnieka garu no Ukrainas, kurš bija pasākumu dvēsele, jo mācēja teikt interesantus tostus un atcerējās klātesošo vārdus. Viņš gan bija paslinks cilvēks, kurš nekad īsti sevi neapgrūtināja ar lielu lasīšanu, studēšanu vai jautājumu izprašanu. Taču tas netraucēja brīdī, kad vajadzēja atrasties starp pareizajiem cilvēkiem.

Savu politisko karjeru Brežņevs, protams, sāka partijā. Taču viņš centās sevi pierādīt caur politiskās aģitācijas darbu un dažiem veiksmīgiem projektiem, kas atrada novērtējumu augstākajos varas gaiteņos. Viņš labi sevi parādīja rūpniecības un lauksaimniecības atjaunošanas darbos Ukrainā, pēc tam Moldovā, lai nonāktu varas olimpā Maskavā. Staļina nāve gan viņu ātri no olimpa nometa, taču Brežņevs mācēja izkulties un atkal nonākt pie augstāk stāvošo amatpersonu galda. Mēdz teikt, ka par PSRS ģenerālsekretāriem nepiedzima, par tādiem kļuva. Leonīds Brežņevs noteikti piederēja pie tiem retajiem, kas sakāves laikā spēja sevi mobilizēt. Tāpat viņam nebija sirdsapziņas pārmetumu, atbīdīt no varas kādreizējos glābējus. Tāds, piemēram, bija Ņikita Hruščovs.

Brežņeva galvenā panākumu atslēga bija izcils darbs ar tā sauktajiem kadriem. Viņš pats nevienu no amata ārā nemeta, tam tika izmantotas citu rokas. Brežņevs bija jautrs cilvēks, iedzēra, aizbrauca medībās, padziedāja dziesmas, pasēdēja pie ugunskura. Viņš radīja tēvišķas drošības sajūtu, kas daudziem ļāva atvērties un sākt runāt, līdz brīdim, kad ģenerālsekretārs izmantoja šo informāciju pret stāstniekiem. Tāpēc Brežņevs zināja, uz kurām svirām spiest, lai panāktu savu. Piemēram, viņš nekautrējās izmantot VDK aģentus un zināšanas, lai kārtotu savas meitas vai mazmeitas privāto dzīvi.

Brežņevs nonāca pie varas 1964. gadā. Viņa vadīšanas sākums bija enerģisks, impulsīvs, tāds, kas liecina, cilvēks grib strādāt. Taču patiesā motivācija nebija darbs kā tāds, bet gan drošības sajūta. Ja daži no augstāk stāvošajiem vīriem atslāba nonākdami pie varas, Brežņevs tieši pretēji, saspringa. Tā tas bija līdz brīdim, kad visi konkurenti jau bija aizvākti no politiskās skatuves. Tiklīdz mājās bija ieviesta kārtība, atslābt varēja arī Brežņevs.

Viņam jau no 50. gadiem bija vāja sirds. Brežņevs pārcieta vairākus infarktus, tāpēc sāka sevi saudzēt, kas arī ir saprotams. Taču vadīšanas laikā šī īpašība īpaši izpaudās viņa kārē pēc medaļām un apbalvojumiem. Brežņevs uzskatīja, ka viņš ir teju vai vienīgais, kam jānes smagā tautas nasta. Pārējie ir sliņķi un nejēgas, tāpēc arī medaļas un militārās pakāpes ir pelnītas. Diemžēl, šāda attieksme radīja to, ka visi, kam vajadzēja kādu pakalpojumu, to vien zināja, uzdāviniet ģenerālsekretāram automašīnu, zobenu vai šaujamieroci, vai vēl labāk, iedodiet viņam goda medaļu, un dabūsiet savu.

Brežņeva vadīšanas otrajā pusē PSRS saskārās ar ekonomiskajām grūtībām. Pietrūka pārtikas produktu, nebija cerētās attīstības, sāka valdīt vienaldzība. Kāds augsti stāvošs pretgaisa spēku komandieris sūdzējās, ka mēnesi nav varējis sazināties ar galveno valsts vadītāju, lai pastāstītu par milzīgajām problēmām pretgaisa aizsardzības spēkos. Brežņevs viņu uzklausīja, un tāpat nekas nemainījās. Vadonis jau sāka gurt. Viņam neinteresēja tas, ko apkārt stāvošie no viņa grib. Brežņevam svarīgākais bija, lai viss izskatās daudz maz pieklājīgi un lai pēc iespējas vairāk apkārt esošo dzīvotu labi. Tā teikt, pats dzīvo labi un arī citiem ļauj. Tikai bēda tā, ka apkārt dzīvoja pavisam niecīgs cilvēku skaits.

1982 .gada 10. novembrī Leonīds Brežņevs nomira. Veselība sagādāja viņam raizes pusi mūža, bet pēdējos astoņus gadus jo īpaši. Liktenīgajā rītā vasarnīcā nav bijis līdzās Brežņeva ārsta, taču nekādas sazvērestību teorijas tas nav radījis. Brežņevs bija vecs, nevarīgs un saguris. Viņš iezīmēja stagnācijas posmu, kurā PSRS arī bija kļuvusi par vecu un nevarīgu valsti. Augstākajā politikā dominēja tikai pusdzīvi vīri, bet tiklīdz atnāca jaunas un enerģiskas vēsmas, tā valsts saplīsa pa šuvēm.