10. oktobris. Kauja pie Puatjē

732. gadā pie Puatjē kaujā sastapās islāmticīgo arābu un franku armijas. Kā uzskata daži vēsturnieki, šī bija viena no nozīmīgākajām kaujām vēsturē, jo apturēja islāma invāziju kristīgajā Eiropā.

Mūsu ēras 7. gadsimtā kristīgā pasaule citu pēc citas zaudēja savas teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Kā svelmains tuksneša vējš tām cauri traucās arābu jātnieku armijas, aizslaucīdamas nebūtībā to, kas te vēl bija atlicis no Romas impērijas kādreizējas varenības. Un ātrie arābu kaujas zirgi un damascētā tērauda zobeni nebija vienīgais, kas palīdzēja viņiem uzvarēt, - ne mazāk svarīga bija ticība vienam dievam Allāham un Muhamedam, viņa pravietim. Tā apvienoja un deva pārliecības spēku karotājiem, tā izrādījās pievilcīga arī daudziem iekaroto zemju iedzīvotājiem, kuriem kristīgo Bizantijas imperatoru vara nebūt nebija mīļa. Sasnieguši Gibraltāra šaurumu, musulmaņi 8. gadsimta otrajā desmitgadē iebruka Ibērijas pussalā, sagrāva iekšēju juku novājināto Vestgotu karaļvalsti, un, sasnieguši Pirenejus, uzsāka iebrukumus tiem pāri - franku zemēs.

Franku Merovingu karaļu vara tobrīd bija kļuvusi gluži nomināla, faktiskā noteikšana bija mažordomam, kura amats kopš 8. gadsimta sākuma bija mantojams un atradās ietekmīgās Pipinīdu dzimtas rokās. 732. gadā, kad pāri Prenejiem devās kārtējā musulmaņu armija Andalūzijas vietvalža Abd-al-Rahmāna al Ghafiki vadībā, mažordoma amatā bija Pipinīdu dinastijas atvase Kārlis, kurš jau pirms tam bija apliecinājis sevi kā krietns karavadonis, gan laužot nepakļāvīgo hercogu pretošanos, gan nostiprinot franku pozīcijas cīņās pret frīziem un sakšiem ziemeļos. Saracēņi, kā islāmticīgos dēvēja tālaika Eiropā, vispirms pamatīgi izlaupīja pusneatkarīgo Akvitānijas hercogisti. Abd-al-Rahmāns bija pieredzējis karavadonis, bet laikam nenovērtēja savu pretinieku, jo sastapšanās ar Kārļa spēkiem ceļā uz Tūras pilsētu arābiem bija pārsteigums. Izšķirošā kauja notika netālu no Puatjē 732. gada 10. oktobrī.

Franki bija ieņēmuši pozīcijas mežainā pakalnā, kas krietni mazināja musulmaņu kavalērijas iespējas. Frankiem, ja ticam hroniku ziņām, kavalērijas nebija vispār, toties viņu kājnieki bija cīņās pieredzējuši un disciplinēti. Arābu un berberu jātnieki gan ielauzās franku rindās, bet tās izjaukt nespēja. Tad starp uzbrucējiem izpaudās vēsts, ka franku zemnieku milicija uzbrūkot arābu nometnei, kur savākts bagātīgs kara laupījums. Daudzi arābi metušies glābt mantu, izcēlies sajukums, Abd-al-Rahmāns devies atjaunot kārtību savā armijā, un šajā brīdī strauju pretuzbrukumu uzsākušie franki viņu ielenkuši un nogalinājuši. Tas arī izšķīris cīņas likteni. Mažordoms Kārlis pēc šīs uzvaras ieguva respektablo pievārdu Martels - Āmurs.

Līdzšinējos gadsimtos Puatjē kauja Eiropā vērtēta kā ārkārtīgi nozīmīga. Ticis pat apgalvots: ja Kārlis Martels būtu cietis neveiksmi, Eiropa - un, domājams, lielākā daļa pasaules - šodien būtu islāmticīga. Citi pētnieki gan norāda, ka līdzīgi arābu iebrukumi pāri Pirenejiem notikuši gan pirms, gan pēc Puatjē kaujas, un ka milzīgā Omaijādu kalifu impērija tobrīd bija sasniegusi savas varas maksimumu, un sākās tās noriets. Tomēr pie Putajē Kārlis Martels lika pamatus savas dzimtas hegemonijai franku zemēs. Viņš bija de facto karalis, bet viņa dēls Pipins Īsais kļuva par pilntiesīgu monarhu. Viņš atņēma kroni pēdējam Merovingu karalim un aizsāka jaunu dinastiju, kura nesa Kārļa Martela vārdu, saukdamās par Karolingiem. Savukārt Kārļa Martela mazdēls Kārlis Lielais izveidoja Franku impēriju, kura lielā mērā noteica visas viduslaiku Eiropas tālāko likteni.