Latviešu mākslinieks Voldemārs Irbe, saukts arī par Irbīti. Mākslinieks strādājis galvenokārt pasteļtehnikā, gleznojis ainavas, pārsvarā pilsētas nomaļu skatus, žanra darbus, arī portretus. Tomēr līdz mūsu dienām “izdzīvojuši” stāsti Irbīti kā pustraku, pinkaini, kurš pa Rīgu staigājis basām kājām, kā vasaru tā ziemu. 10. oktobris ir mākslinieka nāves diena. Viņš šo pasauli atstāja 1944. gada 10. oktobrī.

Tie, kuri domā, ka Voldemārs Irbe bija degradējies klaidonis, dziļi maldās. Viņam bija savs dzīvoklis, alkoholu viņš nelietoja nemaz, turklāt arī naudas esot bijis pietiekami. Un tomēr mākslinieks izvēlējās būt pinkains, skrandains, netīrs, blusains un smirdīgs. Starp citu reiz, policisti piespiedu kārtā Irbīti gan nomazgāja, gan nogrieza viņam matus un bārdu un kad tas notika, par to rakstīja Latvija populārākā avīze “Jaunākās Ziņas”.

Tomēr par visu vairāk visi brīnījās, ka Irbītis ne tikai vasaru, bet arī ziemu, lai arī cik auksta tā būtu, pārvietojas basām kājām. Lielākoties viņš nevis gāja, bet tecēja sīkiem solīšiem. Kad viņam jautāja, vai tiešām nesalst kājas, viņš atbildēja, ka salst gan, tāpēc viņš skrien, turklāt uzsvēra: “Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva strādā skaidrāk un labāk.”

Viss liecina, ka mākslinieks būtu varējis mierīgi dzīvot kā vidusšķiras pilsonis, jo daudz zīmēja un daudz savus darbus arī pārdeva, – kaut arī lielākoties par sīknaudu. Toties viņa tēriņi bija niecīgi. Drēbēm un apaviem naudu nevajadzēja, arī frizierim un pirtij nevajadzēja tērēties. Ar sievietēm viņš nepinās, kārtis nespēlēja, bērnu viņam nebija.

Irbītis dzīvoja pārspīlēti vienkārši un askētiski un tā bija viņa, visticamāk, apzināta izvēle.

Piedzima viņš1893. gada 13. novembrī Gulbenes apriņķa Beļavas pagastā. Daudzbērnu ģimenē mazais Voldis bija septītais. Tā kā ģimene bija nabadzīga, bērni ne vienmēr varēja pieēst pilnu vēderu, turklāt Voldis bija spiests gulēt vienā gultā ar vēl trīs brāļiem.

1904. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu un Voldemārs uzsāka mācības Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo baznīcas draudzes skolā. Viņš nebija no tiem čaklākajiem un attapīgākajiem skolēniem, atzīmes bija sliktas, viņu sauca par neattīstītu un neapdāvinātu. Toties vecākais brālis Jēkabs pamanīja brāļa interesi par zīmēšanu un uzstāja, ka zēnam jāmācās zīmēt. Tā Irbītis sāka mācīties Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības Zīmēšanas un gleznošanas skolā, vēlāk Voldemārs divus gadus mācījās Jūlija Madernieka zīmēšanas un gleznošanas darbnīcā.

Jaunekļa gados Voldemāra jau tā nestabilo psihi smagi ietekmēja tēva pašnāvība. Meklējot mierinājumu, viņš sāka regulāri apmeklēt baznīcu un iestājās Svētā Alekseja pareizticīgo klosterī, kur veica dažādus saimnieciskus darbus, un vienubrīd mākslinieks apsvēris domu kļūt par mūku.

Savas mākslinieka karjeras sākumā Irbītis darbojās ar zīmuli un ogli, reizēm iekrāsojot zīmējumu ar akvareli. Vēlāk pārgāja uz pasteļa krītiņiem, zīmējot uz melna papīra. Pastelis bija vispiemērotākā tehnika viņa demokrātiskajam darba stilam. Krītiņi bija salīdzinoši lēti, ar tiem varēja jebkurā brīdī beigt vai arī atsākt darbu.

Jāatzīst, ka Irbītis bija ļoti sabiedrisks. Viņš vienā laidā apmeklēja visu, ko vien varēja apmeklēt: mītiņus, lekcijas, bēru ceremonijas, nozīmīgus tiesas procesus, svarīgu personu vizītes Rīgā un citus publiskus pasākumus. Tā kā Irbītis bija visur, viņu pazina visa Rīga. Iespējams, ne visi zināja, ka viņš ir mākslinieks, toties nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka Irbītis ir liels dīvainis.

No Irbīša plūda jūtama pelējuma, trūdošu drēbju un visādi citādi nepatīkama smaka. Reiz gleznotājs Kārlis Miesnieks viņam aizrādīja: “Tu, Irbīt, nestāvi pa vējam, lai nenāk smaka virsū!” Šo padomu Irbītis lika aiz auss un tāpēc ikreiz uz ielas, redzot citus nepatikā raucam degunu, centās nostāties tā, lai vējš pārējiem nedzen virsū viņa smaku.

Irbītis nomira pavisam pēkšņi – 1944. gada 10. oktobra vakarā Matīsa un Brīvības ielas stūrī, tur, kur šobrīd uzstādīts piemineklis māksliniekam. Tas notika Rīgas apšaudes laikā, kad viņam galvā trāpīja lādiņa šķemba. Mākslinieks tobrīd sēdēja ormaņu ratos un veda mājās iegādātu zīmēšanas papīru. Rīgas baskāja un savādnieka dzīve bija galā. 1944. gada 15. oktobrī viņu apglabāja Pokrova kapos.