18. gadsimta sākumā Britu impērija atņēma Spānijai Gibraltāru, bet 1967. gada 10. septembrī gibraltārieši referendumā paši lēma, ka grib palikt Lielbritānijas sastāvā.

Eiropas galējos dienvidrietumos, kur Vidusjūra sastopas ar Atlantijas okeānu, atrodas Gibraltāra jūras šaurums. Senatnē jūrasbraucēji šo vietu dēvēja par Herakla stabiem, šādi apzīmējot klinšu smailes, kas slejas šauruma abās pusēs. Ziemeļu pusē šis „stabs” ir vairāk nekā 400 metrus augsta kaļķakmens klints, kas apmēram piecu kilometru garas pussalas vidū ar stāvām, vietām gandrīz vertikālām kraujām paceļas pār Vidusjūras ūdeņiem. 8. gadsimta sākumā šeit malā izsēdās islāmticīgo berberu armija, kuru komandēja Tariks ibn Zijāds, un uzsāka Ibērijas pussalas iekarošanu. Klinti kopš tā laika sāka dēvēt par Tarika kalnu – ‘Džebel-al-Tarik’ – kas vēlāk spāņu valodā pārtapa tagadējā nosaukumā ‘Gibraltar’ un deva vārdu arī jūras šaurumam. Grūti ieņemama kā no sauszemes, tā no jūras, klints ir lielisks atbalsta punkts, kas ļauj kontrolēt jūras satiksmi starp Atlantiju un Vidusjūru. To labi apzinājās briti, kad 1704. gadā, Spānijas mantojuma kara laikā, okupēja šo nelielo zemes strēmeli, un, karam noslēdzoties, 1713. gada Utrehtas mierlīgumā panāca tās atdošanu Lielbritānijai.

Nākamā gadsimta gaitā Spānija divas reizes mēģināja pussalu atgūt ar militāru spēku. Savienoto Valstu neatkarības kara laikā spāņi un viņu sabiedrotie franči pat veselus četrus gadus bloķēja Gibraltāru, tomēr briti noturējās. Nākamajos gadsimtos Lielbritānijas pārākums jau bija tik neapšaubāms, ka Spānijai vairs nebija nekādu cerību uz militāru risinājumu. Tiesa, 20. gadsimtā, parādoties tālšāvējai artilērijai un aviācijai, Gibraltāra aizsardzība kļuva krietni sarežģītāka, savukārt tā stratēģiskā nozīme pēc Otrā pasaules kara krietni mazinājās. Lielbritānija uzsāka aktīvu dekolonizācijas procesu, un arī Gibraltārs bija starp teritorijām, kurām Londona saskaņā ar šo politiku labprāt ļautu pašām lemt savu likteni. Taču Gibraltāra situāciju sarežģīja 1713. gada Utrehtas mierlīgums, kas paredzēja, ka ja Lielbritānija atsakās no savas suverenitātes, tad šai teritorijai jānonāk atpakaļ Spānijas pakļautībā. Galu galā tika panākta vienošanās, ka gibraltāriešiem būs tiesības referendumā izvēlēties starp piederību Spānijai ar īpašu statusu un britu pavalstniecības saglabāšanu vai palikšanu britu kontrolē ar plašu pašpārvaldi. Referendums par Gibraltāra nākotni notika 1967. gada 10. septembrī.

Referenduma rezultāti bija iepriekš paredzami – balsošanā piedalījās vairāk nekā 95% balsstiesīgo gibraltāriešu, no kuriem tikai 0,36% nobalsoja par atkalapvienošanos ar Spāniju. Spānijā tolaik joprojām valdīja ģenerāļa Franko diktatūra, valstī joprojām bija ierobežotas pilsoniskās brīvības, un arī Spānijas ekonomika bija samērā vāja. Franko valdība, protams, neatzina referenduma rezultātus un ne tikai pilnīgi slēdza robežu, bet pat pārtrauca telefona un pasta sakarus ar Gibraltāru. Šāda strupceļa situācija turpinājās līdz 1975. gadam, kad diktators Franko mira un Spānija uzsāka pievienošanās procesu Eiropas Savienībai un NATO. Šobrīd, gan Lielbritānijai, gan Spānijai esot Eiropas Savienības dalībvalstīm, Gibraltāra starptautiskais statuss vairs maz ietekmē pussalas iedzīvotāju faktisko situāciju. Tomēr gibraltārieši joprojām kategoriski iebilst pret kādu šī statusa maiņu, un kopš 1992. gada 10. septembris Gibraltārā tiek atzīmēts kā Nacionālās neatkarības diena.