1898. gada 10. septembrī itāliešu anarhists Luidži Lukjeni Ženēvā nāvīgi sadūra Austrijas imperatora Franča Jozefa sievu, ķeizarieni Elizabeti – plaši pazīstamu arī ar pavārdu Sisija – vienu ekstravagantākajām un arī uzskatos brīvākajām sava laika sievietēm.

Ir jauka septembra diena, un Monblāna krastmala Ženēvā ļaužu pilna. Daži pastaigājas, citi steidzas savās darīšanās, vēl citi dodas uz kuģīšu piestātnēm, lai nokļūtu pilsētiņās, kas izvietojušās visapkārt veselu 73 kilometru garumā izstieptajam Ženēvas ezeram. Pie pēdējiem pieder arī dāma, kurā daudzi atpazīst Austroungārijas imperatora Franča Jozefa ekstravaganto dzīvesbiedri Elizabeti. Kundzei ir jau sešdesmit, taču joprojām stalta stāja, izsmalcināta āriene un sejas vaibsti, kuru klasisko skaistumu var novērtēt par spīti gadiem. Ķeizarieni pavada viņas galma dāma, ungāru grāfiene Štaraji. Abas jau grasās kāpt uz kuģīša, kad viņām tuvojas drukns jauneklis ar tumšiem matiem, platu seju, diezgan apnēsātā uzvalkā. Negaidīti pienācējs izrauj no kabatas adatvīli un ietriec to Elizabetei krūtīs. Ķeizariene pakrīt, taču tūdaļ pieceļas – šķiet, ievainojums nav dzīvībai bīstams. Viņa kāpj uz kuģīša, tomēr te sākas stipra asiņošana. „Kas ar mani noticis?” vēl paspēj pateikt Elizabete un saļimst bez dzīvības. Dūrēju notver – tas izrādās itāliešu anarhists Luidži Lukjeni, savu kolēģu anarhistu vidū bieži saukts vienkārši „Stulbais”. No viņa rokas 1898. gada 10. septembrī mirst Elizabete Amālija Eiženija no Vitelsbahu dzimtas, Austrijas imperatore un Ungārijas karaliene, kura daudzās nākamo gadsimtu filmās un romānos figurēs ar pavārdu Sisija.

Par Sisiju Elizabeti iesauc jau bērnībā. Viņai ir tikai septiņpadsmit, kad viņa apprecas ar viņas daiļuma savaldzināto Franci Jozefu. Vīnes galma atmosfērā gan Elizabete nekādi nespēj iekļauties. Bavārijā viņa audzināta diezgan brīvā garā, viņai patīk izjādes, patīk zirgi un suņi, patīk justies brīvi, bet nemaz nepatīk ievērot galma strikto etiķeti un nodoties te izplatītākajam „sportam” – tenkošanai. Ķeizarpārim piedzimst trīs bērni – divas meitas un dēls; tomēr abu laulāto raksturi izrādās diezgan atšķirīgi, un attiecības atsalst. Tad 1860. gadā Elizabetei diagnosticē tuberkulozi, kas nepārprotami ir pirmām kārtām garīgās nomāktības sekas, jo tiklīdz ķeizariene tiek projām no Vīnes, viņa strauji atlabst. Un te nu sākas Elizabetes dzīves otrais posms, kas paiet nebeidzamos ceļojumos pa Dienvideiropu. Viņa dzīvo Madeirā, Korfu salā, dzimtajā Bavārijā, Franču Rivjerā. Viņa sev atklāj lietas, kas mūsdienu cilvēkam labi zināmas, bet toreiz ir kas jauns – tūrisms, dieta un, domājams, arī anoreksija. Lieki piebilst, ka ekstravagantā ceļotāja kļūst par attiecīgas ievirzes preses izdevumu pastāvīgu varoni.

Protams, tā ir bēgšana, un nekas cits laikam gan neatliek tik romantiskai būtnei, kāda, pēc visa spriežot, bijusi Sisija. Tiesa, līdz ar to viņa izrādās slikta māte, kura atstāj savu bērnu audzināšanu citu ziņā. Mīlestības trūkums ģimenē, iespējams, bijis viens no iemesliem, kāpēc princis Rūdolfs nav laimīgs savā laulībā un 31 gada vecumā dīvainos apstākļos izdara pašnāvību. Vairāk Sisijas mīlestības tiek pastarītei princesei Marijai Valērijai, kura piedzimst četrpadsmitajā laulības gadā, kad Austrija pārtapusi par Austroungāriju un Francis Jozefs un Elizabete Budapeštā tiek kronēti par Ungārijas karaļpāri. Starp citu, Elizabete iemīl Ungāriju, iemācās ungāru valodu, un ungāri prot to novērtēt, sakot, ka Sisija esot vienīgā no Habsburgiem, kurai tie uzticoties. Tomēr drīz pēc Valērijas piedzimšanas ķeizariene dodas vēl tālākos ceļojumos, apmeklējot Portugāli, Maroku, Ēģipti. Viņa raksta dzeju, arī vēstules vīram – un ar gadiem abu sarakste kļūst arvien sirsnīgāka. Grūti teikt, kas norisinās Elizabetes dvēselē, taču vismaz ārēji Sisija dzīvo brīvi un laimīgi. Un tāda – skaista un brīva – viņa iedvesmojusi rakstniekus un režisorus, kuri nākamajā gadsimtā ķērušies pie viņa biogrāfijas interpretēšanas.