1922. gada 11. decembrī Maskavā dzimis leģendārais padomju sporta komentētājs, anekdošu un nostāstu varonis, Nikolajs Ozerovs.

Pirms pusgadsimta vienā sestajā daļā zemeslodes sauszemes viņu zināja pat tie, kuri neinteresējās par komandu sporta spēlēm. Daudzus gadus vēlāk kāds Krievijas raidstacijas „Eho Moskvi” klausītājs atcerējās: „Kad mēs 60. gados skatījāmies hokeju, tas bija absolūti ar Ozerova runu saistīts hokejs, un kad komentēja kāds cits, teiktais palika pilnīgi neuztverts. Viņa reportāža bija tik interesanta, tik interesanta bija dikcija un intonācija, ka tas bija interesants stāsts, var teikt – romāns.” Leģendārais padomju sporta komentētājs Nikolajs Ozerovs nāca pasaulē Maskavā, operas solista Nikolaja Ozerova vecākā ģimenē, 1922. gada 11. decembrī.

Pievēršanās sporta komentētāja karjerai Nikolaja Ozerova gadījumā bija ļoti loģiska, ciktāl divas viņa jaunības aizraušanās bija sports un skatuves māksla. Jau divpadsmit gadu vecumā nākamais komentētājs kļuva par  Padomju Savienības bērnu tenisa čempionu, bet vēlākajos gados izcīnīja veselas 24 zelta medaļas PSRS tenisa čempionātos. Tajā pašā laikā viņš, 1946. gadā pabeidzis Valsts Teātra mākslas institūtu, kļuva par Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra – slavenā MHATa – aktieri. Un vairākus nākamos gadus Ozerovs spēlēja divējādi: tenisu augstākajā līmenī un teātri vienā no prestižākajām valsts trupām. Viens otram, protams, traucēja, un tiek piesaukts vismaz viens gadījums, kad Ozerovs zaudējis atbildīgu tenisa maču, jo kavējis izrādi teātrī.

Kas zina, kā beigtos šī kalpošana diviem kungiem, ja mūsu varonis neatrastu savu īsteno aicinājumu – sporta komentētāja arodu. 1950. gadā viņš komentēja savu pirmo spēli – futbola maču starp Maskavas „Dinamo” un Centrālā Sarkanarmijas nama komandām. Pēc tam Nikolajs Ozerovs vadījis reportāžas no piecpadsmit olimpiskajām spēlēm, 30 pasaules hokeja čempionātiem un astoņiem pasaules futbola čempionātiem, un no neskaitāmām citām dažāda līmeņa hokeja un futbola spēlēm.

Viens no Nikolaja Ozerova izteikumiem reportāžas laikā kļuvis par spārnotu frāzi, kura joprojām cirkulē visā krievvalodīgajā telpā. 1972. gadā notika pirmā t.s. „Supersērija” – astoņi pārbaudes mači starp Kanādas un Padomju Savienības valstsvienībām. Spēles laikā Maskavā izcēlies konflikts, un Kanādas hokeja arodbiedrības boss Alans Iglsons mēģinājis nokļūt uz laukuma. Padomju miliči viņu satvēruši pie elkoņiem, bet kanādiešu hokejists Pits Mahovličs devies viņam palīgā. Redzot, kā Mahovličs ar nūju atgaiņā miličus no Iglsona, Ozerovs bildis: „Такой хоккей нам не нужен!” – „Tādu hokeju mums nevajag!”

Par Nikolaja Ozerova milzīgo popularitāti liecina arī tas, ka par viņu savulaik sacerēja anekdotes un nostāstus. Viens šāds pamatīgi iesakņojies mīts saistās ar lamāšanos tiešajā ēterā; tiek piesaukts pat konkrēts vulgārisms – vīrieša dzimumlocekļa apzīmējums krievu valodā – kas Ozerovam reiz esot pasprucis, kad futbolbumba, citā versijā – hokeja ripa, atlēkusi no pretinieku vārtu staba. Visdrīzāk, tas ir izdomājums. Arī mūsdienās necenzēta leksika ēterā var dārgi maksāt žurnālistam, par padomu laika stingrību pat nerunājot. Pie tam Ozerovs taču bija profesionāls aktieris ar tiem laikiem raksturīgo ieaudzināto pietāti pret runāto vārdu; viņam neesot gadījušās kļūdas pat vārdu uzsvaros.