2001. gada 11. februārī mūžībā aizgāja dzejnieks Aivars Neibarts.

Dzejnieks Aivars Neibarts ir astoņu dzejoļu krājumu autors, bet dzeja bērniem apkopota četros krājumos. Viņam piemita neierobežota fantāzija un paradoksāla domāšana. Ierosmes tēlainībai smelies galvenokārt dabā un pilsētas nomales ikdienas norisēs. Pasaules redzējums harmonisks un labsirdīgs, dažkārt ironisks. Dzejnieks paša vārdiem runājot rakstījis gan garļaužiem – pieaugušajiem, gan īsļaužiem jeb bērniem. Pirmā publikācija bija 1962. gadā žurnālā “Karogs”. Bet 1981. gada ziemā „Mikrofons 80” aptaujā  "Ziņģe par bailēm", kuras vārdu autors ir Aivars Neibarts, iegūst 3.vietu.

Dzīvē ērmīgi mīlīgs ar bereti galvā – bet pats sevi Aivars Neibarts dēvējis par poētu, kamēr, biežāk gan saukts par “Ņurbuli”. Kā raksta Egils Zirnis laikrakstā „Diena”: „Skaidrā nemaz par Ņurbuli nav iespējams labi uzrakstīt, lai gan leģenda vēsta, ka viņš dzejoļus rakstījis tikai skaidrā. Tā kā mūža pēdējās desmitgadēs tā īsti skaidrā neviens viņu neatceras redzējis, atliek tikai pieņemt, ka Ņurbulis dzejoļus rakstījis kādā paralēlajā pasaulē vai arī ka skaidrā nav bijuši tie, kas viņu šajās desmitgadēs redzēja.”

 Aivars Neibarts bija sava ceļa gājējs, kurš dzīvoja, dzejoja un baudīja tā, kā pats gribēja, pilnīgi ignorējot sabiedrības sociālās normas Taču tas nenozīmē, ka viņš būtu izolējies no sabiedrības un tās aktualitātēm. Viņš aktīvi iesaistījies Vides aizsardzības kluba rīkotajās akcijās, piemēram, protestēdams pret Būtiņģes naftas termināļa celtniecību, sēdēja uz piepūstas gumijas haizivs zālītē Rīgā pie Lietuvas vēstniecības un rokās apzinīgi turēja transparentu “Peldēties aizliegts!”

Pats Ņurbulis dzeršanu sauca par trimpelēšanu, tā esot par iedvesmas avotu. "Ja cilvēks ir pulka kaut ko iekrimšķinājis, tad viņam nāk miegs un viņš neko negrib darīt, bet, ja viņš ietrimpelē, tad visādas lietas sāk izpausties. Ja es netrimpelētu, tad es jau sen būtu tāds makantiņ pastulbs," teicis Ņurbulis. 

Starp citu, Aivara Neibarta zinātāji un draugi saka, ka katram, kurš ar Ņurbuli sadzēris kaut vienu reizi, pielipusi vai nu viņa intonācija vai vārdi, kuri bija paša Ņurbuļa radīti.

Literatūrzinātnieks kādā intervijā saka, ka Ņurbuļa runā un rakstībā ieskanas svešādu un dīvaini konstruēti vārdi, viņš to nesauc par parastu žargonu, bet par tādu kā neibartisko dialektu “Mītēties” nozīmē “dzīvot”, “paust” – “runāt”, “šamais”, “šamējais” – “viņš”, “ļaužs” – “cilvēks”, “tūdaliņi” – “miliči”,”zaķīšu pirtiņa” – “atskurbtuve”, “trimpelēt” – “dzert” (šņabi), “krievnieki” – “krievi”, “aizvīkšīties” – “aiziet”, “duji” – “divi”.

Aivara Neibarta dzīve aprāvās 2001. gada 11. februāra vakarā, kad dzejnieka sievai Sarmītei zvanījuši kaimiņi, sakot, ka no dzīvokļa plūst dūmi. Pusdeviņos izsaukti ugunsdzēsēji, bet, kad dzejnieka sieva ieradusies, bijis jau par vēlu, Neibarts esot bijis jau miris.

Kaut pats dzejnieks deklarēja, ka Ņurbulis ir mūžīgs, viņš bija arī izteicis vēlēšanos, lai viņa pelnus izkaisa dzimtās Liepājas Rožu laukumā. 2001.gada vasarā Ņurbuļa tuvākie draugi viņa vēlēšanos izpildīja.

Bet Jaunā Rīgas teātra monoizrāde “Dieviņš pillā”, kurā Aivara Neibarta lomā Guna Zariņa, joprojām piesaista plašas publikas uzmanību.