Pirmā valsts mēroga loterija Anglijā un viena no pirmajām Eiropā notika karalienes Elizabetes I laikā. Izloze sākās Londonā 1569. gada 11. janvārī.

Pirmās vēsturei zināmās liecības par loterijām saglabājušās no senās Ķīnas 2. gs. pirms mūsu ēras, kur jau tolaik piekopts arī šodien zināmais keno. Ap Kristus dzimšanas laiku Romas imperators Augusts ar loteriju vācis naudu Mūžīgās pilsētas pārbūvei. Līdz ar impērijas sabrukumu loterijas uz apmēram tūkstoš gadiem pazudušas no mūsu pasaules daļas dienaskārtības, lai atgrieztos jau viduslaiku izskaņā tā laika Eiropas aktīvākajos finanšu centros – Ziemeļitālijas un Nīderlandes pilsētās. Tālāk loteriju ideja pārceļoja uz kaimiņvalstīm – Franciju un Angliju, iegūstot jaunu vērienu, kad to kā valsts kases pildīšanas instrumentu izmēģināja karaļi. Pirmo loteriju Anglijā sarīkoja karaliene Elizabete I laikā, un tās izloze sākās Londonā 1569. gada  11. janvārī.

Loterijas idejas autors bija Elizabetes galvenais padomnieks un valsts kases pārraugs, sers Viljams Sesils. Anglijas karaļvalstij tolaik brieda konflikts ar vareno Spānijas impēriju, pie tam nolaistās ostas un pirātisms kavēja tirdzniecību ar kontinentu. Steidzīgi vajadzēja naudu karakuģu un piekrastes nocietinājumu būvei un aizsērējušo ostu atjaunošanai. Tad nu kā alternatīvu jaunu nodevu ieviešanai sers Sesils izdomāja loteriju, kuru karaliene izsludināja 1567. gada augustā.

Bija iecerēts pārdot 400 000 ložu par 10 šiliņiem gabalā. 10 šliņus vidusmēra anglis tolaik nopelnīja trīs nedēļās, tā ka loterija, saprotams, bija orientēta uz sabiedrības krējumu. Galvenās balvas vērtība bija 5000 mārciņu, kas līdzinās apmēram 100 000 mūslaiku naudā; tiesa, daļa no summas netiktu izsniegta skaidrā, bet gan galda sudrabā, gobelēnos un lina audumā. Bija vēl desmit mazākas balvas, savukārt visiem pārējiem tika solīts atmaksāt apmēram ceturto daļu no lozes vērtības. Vēl loterijas dalībniekiem piesolīja atbrīvošanu no aresta par salīdzinoši viegliem noziegumiem, kas gan, ka liecina avoti, varas kalpiem vēlāk piemirsās.

Ja viss notiktu, kā cerēts, pēc laimestu izsniegšanas kronim paliktu 100 000 mārciņu, taču pasākums faktiski izgāzās. Pavalstnieki neticēja valdīšanas godaprātam un nesteidzās pirkt lozes. Izlozes datumu vairakkārt pārcēla un galu galā daļu no lozēm „brīvprātīgi, piespiedu kārtā” piedabūja izpirkt pilsētu rātes un tirgoņu un amatnieku brālības. Saskaņā ar loterijas noteikumiem, galvenās balvas apmērs tika samazināts proporcionāli kopumā ieņemtajai summai un nokritās līdz 416 mārciņām 13 šiliņiem un 4 pensiem jeb divpadsmitajai daļai no sākotnēji solītā. Savukārt kroņa ieņēmumi bijuši vien apmēram 5000 mārciņu. Arī laimestu izsniegšana reizumis bijusi visai īpatnēja.

Piemēram, manufaktūras preču tirgotāju brālībai, kura nopirkusi vairāk nekā 100 lozes, tās laimests izsniegts bruņutērpu veidā, ar kuriem šie komersanti varējuši ja nu vienīgi izrotāt savas brālības telpas. Izlozes process ievilcies uz vairāk nekā četriem mēnešiem. To visu savā 2009. gadā iznākušajā grāmatā „Likteņa bukmeikeri: Kā loterijas mainījušas pasauli” apraksta britu rakstnieks un publicists Gerijs Hikss. Viņš piemin arī to, ka daudzi loterijas dalībnieki lozēs savu vārdu vietā rakstījuši pseidonīmus vai pat veselas epigrammas. Tā kāds krietns protestants Viljams Seintlegers no Kenterberijas sevi apzīmējis ar rīmi: „Uz Dievu cerībā, un uz pāvestu pirdienā.” Savukārt viņa vārdabrālis Viljams Dortijs no Vestholmas lūdz: „Dod laimestu krietnu man un maniem bērniem, ak, Dievs, jo no vienas sievas man to ir divi desmiti, paties!”