20. gadsimta sākuma amerikāņu rakstnieka Teodora Draizera romāna „Amerikāņu traģēdija” pamatā ir patiess notikums: divu jauniešu – Greisas Braunas un Čestera Džileta – likteņstāsts. To aprāva Greisas Braunas nāve 1906. gada 11. jūlijā, savukārt Česters Džilets tika notiesāts kā meitenes slepkava un beidza dzīvi elektriskajā krēslā.

Neviens nekad tā arī neuzzinās, kā tieši risinājās šī traģēdija 1906. gada 11. jūlijā Lielā Aļņa ezera ūdeņos, Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Kā dziedāja tolaik sacerētā ziņģē: „vien Dievs – un Džilets – to zin”. Proti, to, kā zaudēja dzīvību tolaik divdesmit gadus vecā Greisa Brauna, uzņēmēja Noasa Džileta kreklu fabrikas strādniece, varēja pavēstīt tikai viens cilvēks – viņas draugs un iespējamais slepkava Česters Džilets. Tomēr Česters, tā arī neko prātīgu neatklājis, nepilnus divus gadus vēlāk tika sodīts ar nāvi.

Čestera Džileta vecāki nebija trūcīgi, taču dievbijīgi gan. Viņu četri bērni vēl nebija pieauguši, kad Džileti pievienojās Pestīšanas armijai, ziedojot tai visu savu mantu un turpmāko dzīvi pavadot misijas ceļojumos pa vairākiem Savienoto Valstu štatiem. Tuvojoties Čestera pilngadībai, vecāki attapās, ka dēlam tā kā derētu sistemātiskāka izglītība. Par laimi, Česteram bija bagāts tēvocis – kreklu fabrikants Noass Džilets. Viņš iekārtoja jauno radinieku diezgan prestižas koledžas sagatavošanas skolā. Česters mācījās diezgan labi, bet bez mazākā entuziasma, un pēc pāris gadiem skolu pameta. Tad tēvocis Noass pieņēma viņu par zemākā līmeņa vadītāju savā uzņēmumā. Šeit – Džileta kreklu fabrikā Kortlendas pilsētā – Česters arī sastapa Greisu Braunu.

Greisas tēvs bija diezgan veiksmīgs fermeris turpat Ņujorkas štatā, taču iztiku pilsētā meitai pamatā nācās nopelnīt pašai. Laikam jau lauku meitenei glaimoja uzmanība, ko viņai sāka pievērst jaunais Džilets – visai izskatīgs jauneklis, un pie tam – fabrikas īpašnieka radagabals. Tiesa, par Česteru pastāvīgi mēļoja, ka Greisa viņam neesot vienīgā, un tas raisīja abu starpā ne vienu vien strīdu, tomēr viņi palika kopā. Un tad 1906. gada pavasarī Greisa paziņoja, ka gaida no Čestera bērnu. Drīz pēc tam viņa atgriezās vecāku mājās, tomēr savu noslēpumu atklāt citiem neuzdrīkstējās. Vēstulēs, kuras meitene sūtīja Česteram, viņa lūdza, tad jau prasīja puiša atbalstu, visbeidzot sāka draudēt, ka neklusēs par to, kurš ir bērna tēvs.

Česters un Greisa sastapās jūnija sākumā un devās kopīgā ceļojumā. Nav zināms, vai Česters apsolīja ceļojuma laikā salaulāties, vai tikai nogādāt Greisu patversmē neprecētām mātēm. Zināms vien tas, ka Greisa sapakoja līdzvešanai turpat visas savas mantas, kamēr Česteram līdzi bija tikai portfelis un tenisa rakete. Abi ieradās atpūtnieku iecienītajā Edirondeku kalnu rajonā, kur 11. jūlija rītā noīrēja airu laivu braucienam pa ezeru. Vakarā viņi neatgriezās. Laivu atrada otrā dienā apgāzušos peldam ezerā, un jau drīz pēc tam no ezera izcēla arī Greisas Braunas līķi. Meitenes pierē un pie lūpām bija baisas plēstas brūces.

Ja Česters Džilets bija slepkava, tad ļoti neuzmanīgs. Brauciena laikā viņš gan reģistrējās viesnīcās ar izdomātiem vārdiem, bet lietoja, piemēram, savu īsto vārdu veļas mazgātavai uzrādītā adresē. Viņu arestēja jau pēc pāris dienām un gandrīz uzreiz apgabala prokurors Džordžs Vords izvirzīja apsūdzību slepkavībā. Tiešu pierādījumu pret jauno Džiletu nebija, tāpēc apsūdzība, kā saka, spieda uz emocijām. Tai skaitā tiesas zālē tika lasītas Greisas vēstules Česteram, vēl vairāk – tās pat iespieda un pārdeva ziņkārīgajiem pie tiesas nama. Tas viss, komplektā ar nespēju noalgot pienācīgu advokātu, izrādījās apsūdzētajam liktenīgs. Arī apelācija tika noraidīta, un 1908. gada martā Česters Džilets beidza savu dzīvi elektriskajā krēslā. Viņš mira, lai augšāmceltos mūžīgai dzīvei diženā amerikāņu reālista Teodora Dreizera romānā „Amerikāņu traģēdija” – jau kā Klaids Grifitss. Tāpat arī nabaga Greisa Brauna, kuru daudzu paaudžu lasītāji iepazina kā Robertu Oldenu.