1937. gada 11. maijā padomju kara tribunāls piesprieda nāvessodu Robertam Eidemanim – latviešu izcelsmes padomju militārajam darbiniekam un arī latviešu dzejniekam. Viņš kļuva par upuri Staļina „Lielajam teroram” – plašām masu represijām Padomju Savienībā pag. gadsimta 30. gados.

Bendes nenobendēts, cietumos nenosmacis,

asinis karsē viņš dzīslās, dzīvāk ritēt tām liek,

silda sirmgalvja sirdi, liesmo jaunekļa acīs –

vārds tavs lepnais un cēlais, vārds tavs, gaišāks kā prieks, –

dzimtene mana!

Tā 1934. gadā rakstīja latviešu dzejnieks Roberts Eidemanis. Dzimtene, kurai veltītas jūsmīgās rindas, – tā ir Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, kuras iedzīvotājs un pilsonis Roberts Eidemanis tobrīd bija nu jau kādus padsmit gadus. Padomju aizsardzības atbalsta organizācijas „Osoaviahim” Centrālās padomes vadītājs, žurnāla „Voina i revoļucija” atbildīgais redaktors un bez piecām minūtēm Sarkanās armijas korpusa komandieris jeb, kā toreiz teica, komkors. 1937. gada maijā komkoru negaidīti arestēja, un pēc mēnesi ilgas izmeklēšanas un vienu dienu ilgušas kara tribunāla sēdes atzina par vainīgu sazvērestībā ar nolūku organizēt Padomju Savienības sakāvi karā un bruņotu varas sagrābšanu. Spriedumu – nāvessodu ar mantas konfiskāciju – pasludināja 1937. gada 11. jūnijā. Jau dažas stundas vēlāk tas arī tika izpildīts.

Ar Robertu Eidemani liktenī šais jūnija dienās dalījās vairāki citi augsta ranga Sarkanarmijas komandieri: 1. ranga armijas komandieri jeb komandarmi Jeronims Uborevičs un Jona Jakirs; 2. ranga komandarms Augusts Korks, komkori Vitovts Putna, Boriss Feldmans un Vitālijs Primakovs; visbeidzot – pats zināmākais no visiem – Padomju Savienības maršals Mihails Tuhačevskis, kura dēļ šo tiesas process arī reizēm tiek dēvēts par „Tuhačevska lietu”.

„Tuhačevska lietā” krustojas vairāki Staļina lielā terora būtiski aspekti. Pēc tam, kad cits pēc cita bija neitralizēti kādreizējie cīņu biedri – citi nozīmīgākie boļševiku revolūcijas vadoņi, armijas augstākie komandieri palika vienīgais Staļinam bīstamais spēks Padomju Savienībā. Šie cilvēki bija komandējuši sarkanos pulkus un armijas Pilsoņu kara frontēs, un jau toreiz viņu vidū bija iezīmējusies zināma dalīšanās Staļina un Trocka cilvēkos. Pirmie pamatā nāca no 1. jātnieku armijas – kā Budjonnijs un Žukovs; otrie – no tā dēvētajiem „sarkanajiem kazakiem”, kā Primakovs, Putna, Tuhačevskis vai Jakirs. Otrs zīmīgs apstāklis – neviens no Tuhačevska lietā notiesātajiem nav etnisks krievs: Tuhačevskis ir polis, Uborevičs un Putna – lietuvieši, Korks – igaunis, Eidemanis – latvietis, Jakirs, Feldmans un Primakovs – ebreji. Tieši ap to pašu laiku Padomju Savienībā sākās masu represijas ar genocīda iezīmēm – tika iznīcināti to nāciju pārstāvji, kuriem ārpus Padomju Savienības bija savas nacionālas valstis. Tā padomju nomenklatūra kļuva daudz viendabīgāk krieviska, kas atspoguļoja Staļina īstenoto pavērsienu no proletāriskā internacionālisma ar utopisko vispasaules revolūciju kā orientieri, uz reālistiskāku modeli: padomju impēriju ar krieviem kā vadošo nāciju un pirmsrevolūcijas Krieviju kā atskaites lielumu.

Visus 1937. gadā nošautos „Tuhačevska lietas” figurantus 1957. gadā reabilitēja. Tomēr šodien, kad Krievijā lielvalstiskuma atjaunošanas motīvi ir visai aktuāli, tieši šī tiesas procesa sakarā bieži izskan viedokļi, ka Staļina režīma rīcība esot bijusi pamatota. Tiek meklēti pierādījumi, ka sarkanie militāristi tiešām plānojuši diktatora gāšanu, un ka viņiem tiešām bijuši sakari ar ārvalstu izlūkdienestiem. Protams, komandarmi un komkori ir militāristi ar atbilstošām varas iemaņām un ambīcijām. Tomēr pat tad, ja viņi tiešām plānoja gāzt Staļinu, no plašākas vēstures perspektīvas raugoties, tas bija labi darīts.