1835. gada 11. maijā pasaulē nācis Latvijas himnas autors Baumaņu Kārlis. Viens no jaunlatviešu kustības dalībniekiem, viens no pirmajiem latviešu komponistiem un arī latviešu profesionālās mūzikas pamatlicējiem, kurš lielu daļu dzīves pavadīja svešumā. Jau pēc komponista nāves tika nolemts, ka viņa sakomponētā „Dievs, svētī Latviju” kļūs par valsts himnu.

Baumaņu Kārlis, kurš piedzima Limbažu novada Viļķenes pagastā 1835. gada 11. maijā, bija īsts latviešu nacionālās pašapziņas patriots. Viņš uzauga kuplā ģimenē, kuras galva Jākobs Baumanis nomāja Indriķu pusmuižu. Kārlis Baumanis bija sestais dēls Jākoba un Annes Baumaņu ģimenē.

Jau divu gadu vecumā Baumaņu Kārlis ar ģimeni pārcēlās uz Limbažiem. Tur viņš apmeklēja vairākas skolas, kā arī pēc apriņķa skolas gaitām, iestājās Cimzes skolotāju seminārā Valkā. Tieši šajā skolotāju seminārā Kārlis Baumanis apguva vispārizglītojošos priekšmetus, speciālo pedagoģiju, kora dziedāšanu, svešvalodas, tāpat kā iemācījās spēlēt vijoli un ērģeles. Viņš bija lielisks māceklis, kurš ar teicamām sekmēm visos priekšmetos pabeidza semināru, lai kļūtu par skolotāju.

1856. gadā Kārlis Baumanis sāka strādāt Ķirbižu muižas īpašnieka ģimenē par mājskolotāju. Taču šī karjera ilga tikai divus gadus. Nespēdams apslāpēt savas nacionālās izjūtas un juzdamies pazemots, Kārlis Baumanis atteicās no mājskolotāja amata un pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā. Viņš nokārtoja nepieciešamos eksāmenus, lai kļūtu par audzinātāju un kaligrāfijas skolotāju baznīcas skolā. Pēc pāris gadiem Kārlis Baumanis jau strādāja Reformātu skolā Pēterburgā, kurā viņš pavadīja vairāk nekā 20 gadus.

Dzīve Pēterburgā saveda Baumaņu Kārli kopā ar citiem dižiem latviešiem, kuri lika pamatus nacionālās pašapziņas idejai. Viņš līdzdarbojās „Pēterburgas Avīzes” tapšanā, kur iepazinās ar Krišjāni Valdemāru un Ausekli. Vēl Cimzes semināra laikā Kārlis Baumanis centās harmonizēt tautasdziesmas, ņemot par pamatu vācu mūzikas paraugus. Pēterburgā viņš šīs zināšanas pilnveidoja privātstundās pie konservatorijas pasniedzēja. Jau ap 1860. gadu Kārlis Baumanis sāka publicēt savas tautasdziesmu apdares un jau prātoja par plašāku skaņdarbu komponēšanu.

Baumaņu Kārļa lielākais nopelns latviešu tautas pašapziņā bija nenoliedzami saistīts ar Rīgas Latviešu biedrību. Viņš bija ļoti aktīvs dziesmu svētku rīkošanā. Pirmajos Dziesmu svētkos atskaņoja divas Baumaņu Kārļa oriģināldziesmas — "Tēvijas dziesmu" un "Daugavas zvejnieku dziesmu". Papildus tam, Pēterburgā jau iznāca komponista dziesmu krājumi.

Iespējams, ka Baumaņu Kārlim ir nozīmīgāki skaņdarbi par „Dievs, svētī Latviju”, taču skaidrs - lielākajai daļai sabiedrības viņš ir zināms kā himnas autors. Dziesmu „Dievs, svētī Latviju” ilgstoši neļāva ne publiski dziedāt, ne arī izvest ārpus Latvijas. Krievijas impērijas valdība apbalvoja Kārli Baumani par viņa pedagoga darbu, bet nepieļāva dziesmas popularizēšanu tieši nacionālo strāvojumu dēļ. Kādu brīdi dziesmā vārdu Latvija pat aizstāja ar Baltiju. Diemžēl, lielāko šīs dziesmas triumfu Kārlis Baumanis gan nepiedzīvoja. Mūža nogalē viņš atgriezās Latvijā, dzīvoja Limbažos un mūžībā aizgāja 1905. gadā. Pēc 15 gadiem Satversmes sapulce nolēma, ka „Dievs, svētī Latviju” kļūs par Latvijas Republikas himnu.