Romas imperators Konstantīns I pieņēma izšķirošu lēmumu: pārcelt impērijas galvaspilsētu uz valsts austrumiem. Mūsu ēras 330. gada 11. maijā tika iesvētīta Jaunā Roma, kurai gan nostiprinājās cits nosaukums – Konstantīna pilsēta – Konstantinopole.

Mūsu ēras 3. gadsimta Roma - pilsēta, no kuras latīņu cilts savulaik bija sākusi savu milzu impērijas izveidi - zaudēja savu kādreizējo spožumu. Imperatoriem arvien biežāk nācās pamest galvaspilsētu, lai vadītu leģionus cīņā pret ārējiem iebrucējiem vai vietējiem dumpiniekiem vienā vai otrā lielās impērijas malā, un viņu biežā prombūtnē ļāva sazelt neveselīgai politisko intrigu gaisotnei. Pie tam Roma bija pārāk tālu gan no biežāk apdraudētajām robežām, gan no bagātākajām provincēm impērijas austrumos. To lieliski saprata imperators Konstantīns I (attēlā), un pieņēma vēl nesenā pagātnē gluži neiedomājamu lēmumu - pārcelt imperatora varas sēdekli prom no Romas.

Par jauno galvaspilsētu Konstantīns izraudzījās Bizantionu, kuru apmēram tūkstoš gadus agrāk bija nodibinājuši grieķu kolonisti. Saskaņā ar leģendu, Megaras valdnieka dēls Bīzs bija atradis šo lielisko vietu uz zemesraga, kuru no dienvidiem ietvēra Marmora jūra, no austrumiem - Bosfora jūras šaurums, bet no ziemeļiem - ļoti ērtais Zelta Raga līcis. Pilsētu bija viegli aizsargāt, un tā atradās daudzu tolaik dzīvāko tirdzniecības ceļu krustpunktā. Imperators īstenoja plašu pilsētbūvniecības programmu, lai piešķirtu Bizantionai impērijas galvaspilsētas cienīgu veidolu. Dažu gadu laikā tika uzcelta valdnieka rezidence, plašs hipodroms, izbūvētas jaunas ielas un laukumi, pilsētā izvietotas no vecās galvaspilsētas pārvestas skulptūras. Visbeidzot viss bija pienācīgi sagatavots, un mūsu ēras 330. gada 11. maijā svinīgā ceremonijā Bizantiona tika pasludināta par jauno impērijas galvaspilsētu, piešķirot tai vārdu Jaunā Roma.

Konstantīna dotais Jaunās Romas vārds gan tā īsti neiedzīvojās. Gan pilsētnieki, gan impērijas provinču iemītnieki arvien biežāk dēvēja pilsētu tās dibinātāja vārdā - par Konstantīna pilsētu, Konstantinopoli. Citādi dižā imperatora aprēķins attaisnojās ar uzviju- kamēr Romu un visu impērijas rietumdaļu izpostīja barbaru iebrukumi, Konstantinopole vēl daudzus gadsimtus palika neieņemta. Tā uzplauka, kļuva par lielāko un bagātāko pilsētu kristīgajā pasaulē un varenas impērijas centru.

Impērija, kuru tās austrumu kaimiņi dēvēja par Romu, bet rietumeiropieši par Grieķu impēriju, bet vēlāk - par Bizantijas impēriju, pastāvēja vēl vairāk nekā 1000 gadus pēc imperatora Konstantīna. Tā piedzīvoja gan pagrimuma, gan jaunas atdzimšanas un varenības periodus, tomēr visus šos gadsimtus bija drošs kristīgās Eiropas aizsargvalnis pret iebrukumiem no Tuvo Austrumu puses. Un arī pēc tam, kad šī impērija 15. gadsimta vidū beidza pastāvēt, Konstantīna pilsētas spožums nezuda. Tā kļuva par centru citai lielvalstij - Osmaņu turku impērijai. Līdz pat 20. gadsimtam pilsēta pie Zelta Raga līča turpināja nest Konstantīna pilsētas vārdu. Tikai 1930. gadā prezidenta Mustafas Kemala Atatjurka valdība nolēma par pilsētas oficiālo nosaukumu apstiprināt līdz tam turku sarunvalodā lietoto Istanbul, kam pamatā viduslaiku grieķu valodas frāze "eis tēn Polīn" - "uz to Pilsētu". Viduslaiku grieķu sarunvalodā Konstantinopoli bieži dēvēja vienkārši "hē Polis", ko varētu tulkot kā "tā Pilsēta" jeb "Pilsēta ar lielo burtu".