1990. gada 11. martā toreizējā Lietuvas Republikas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Lietuvas valstiskās suverenitātes atjaunošanu. Lietuva bija pirmā no Baltijas nācijām, kura spēra šo soli, un pirmā arī sadūrās ar Padomju Savienības centrālās varas mēģinājumiem apturēt šo virzību.

1988. gada decembrī Padomju Savienībā tika pieņemts jauns likums „Par PSRS tautas deputātu vēlēšanām”. Saskaņā ar padomju kompartijas un valsts vadītāja Mihaila Gorbačova demokratizācijas koncepciju turpmāk PSRS deputātu vēlēšanās tika pielaisti alternatīvi kandidāti, kurus izvirzīja sabiedriskās organizācijas, ciktāl alternatīvas politiskās partijas Padomju Savienībā vēl nebija atļautas.

Padomju Savienības Tautas deputātu kongresa vēlēšanās nākamā gada martā starp ievēlētajiem bija daudz demokrātiski orientētu cilvēku, sevišķi jau no toreizējām padomju Baltijas republikām, kur savas priekšvēlēšanu kampaņas izvērsa iepriekšējā gadā dibinātās tautas kustības. Sajutušas savu spēku un iespējas, Latvijas un Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas kustība „Sajūdis” arvien noteiktāk izvirzīja mērķi atjaunot republiku valstisko neatkarību, respektīvi – izstāties no Padomju Savienības. 1990. gada sākumā visās trīs republikās bija jānotiek republiku Augstāko Padomju vēlēšanas. Lietuvā tās notika visagrāk – 1990. gada 24. februārī ar otro kārtu vairākos apgabalos marta pirmajos datumos. 10. martā jaunievēlētā Lietuvas PSR Augstākā Padome sanāca uz savu pirmo sēdi.

Tautas kustībai „Sajūdis” priekšvēlēšanu kampaņā nebija sava atsevišķa saraksta, taču tā deklarēja atbalstu gan neatkarīgiem deputātiem, gan citu organizāciju kandidātiem, tai skaitā arī dažiem Lietuvas neatkarīgās kompartijas kandidātiem. Rezultātā no 135 ievēlētajiem 91 bija „Sajūdis” atbalstīts, kas gan nenozīmēja, ka pārējie būtu valstiskuma atjaunošanas pretinieki. Jau pieminētā neatkarīgā kompartija, kas bija atšķēlusies no Padomju Savienības Komunistiskās partijas, arī bija par neatkarību, vienīgi ar lēnāku un uzmanīgāku virzību uz šo mērķi.

Nepārprotamā opozīcijā bija tikai tā Lietuvas kompartijas daļa, kas joprojām bija saglabājusi vienotību ar PSKP, taču šai partijai galu galā izdevās iegūt vien dažas deputātu vietas. 1990. gada 11. martā, otrajā jaunievēlētās Augstākās Padomes darba dienā, tā pārdēvējās par Lietuvas Republikas Augstāko Padomi, ievēlēja par savu priekšsēdi vienu no „Sajūdis” līderiem Vītautu Landsberģi un pieņēma deklarāciju „Par neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošanu”.

No tobrīd ievēlētajiem 135 deputātiem 124 balsoja par, seši atturējās, pieci, acīmredzot, balsošanā nepiedalījās. Pret balsojušo nebija. Šāds rezultāts var šķist sevišķi pārsteidzošs, ja ievēro, ka valsts atjaunošanas deklarācijas teksts bija visai radikāls. Tas noteica pilnīgu un tūlītēju suverenitātes atjaunošanu, PSRS Konstitūcijas darbības pārtraukšanu Lietuvā un Augstāko Padomi kā nedalītas suverēnas varas nesēju.

Protams, Mihails Gorbačovs, kuru dažas dienas vēlāk ievēlēja jaunizveidotajā Padomju Savienības prezidenta amatā, kategoriski atteicās atzīt deklarācijas likumību, uzsākot ekonomisku blokādi, bet vēlāk arī militāras darbības Maskavas centrālās varas kontroles atjaunošanai. Tomēr vispārējais Padomju Savienības centrālās varas erozijas process jau bija nonācis pārāk tālu, un Baltijas nāciju virzību uz neatkarību vairs apturēt nevarēja.