1985. gada 11.martā par Padomju Savienības līderi pēc Konstantīna Čerņenko nāves kļūst Mihails Gorbačovs.

Fakts, ka tieši Mihails Gorbačovs kļuva par Padomju Savienības vadītāju 1985. gada 11. martā, šķiet, nepārsteidza nevienu, jo viņu par savu aizstājēju jau bija rekomendējis vēl iepriekšējais līderis Jurijs Andropovs, bet viņa sekotāja Konstantīna Čerņenko sliktās veselības dēļ Gorbačovs principā jau bija kļuvis par valsts otro personu. Turklāt sociālisma citadeles līdera biogrāfija ideāli atbilda ieņemamajam amatam – dzimis zemnieku ģimenē, strādājis par kombainiera palīgu un agri pievērsies darbam partijā. Viņam bija iespēja Rietumus pārsteigt ar savu jauneklīgumu, manierēm un inteliģento sievu, kuru droši varēja atrādīt arī aiz robežām. Gorbačova priekšgājējiem nebija neviena no šiem bonusiem. Un stājies amatā itin drīz jaunais līderis piepildīja daudzu cerības.

Jau mēnesi pēc nokļūšanas PSRS līdera godā Gorbačovs izziņoja nepieciešamību pēc plašām reformām, galvenokārt, lai sakārtotu iekšējo ekonomiku, bet arī, lai pārveidotu birokrātisko aparātu, tostarp nomainot iesīkstējušo ārlietu ministru, kā arī uzsākot alkohola aprites kontroli.

Īstās pārmaiņas un radikāla pārmaiņu jeb “perestroikas” politika oficiāli sākās partijas kongresā, gadu pēc Gorbačova stāšanās amatā. Gorbačovs labi apzinājās, cik atpalikusi ir Padomju Savienības ekonomika, tāpēc viņš galvenokārt fokusējās uz ražošanas sakārtošanu, gan modernizējot šo procesu, kā arī strādājot pie preču kvalitātes. Vēl radikālākas reformas bija iespējamas pateicoties 1988. gadā izsludinātajam Kooperatīvu likumam, kas pieļāva privātu uzņēmumu veidošanu atsevišķās nozarēs.

Starp citu, gadu pēc “perestroikas” izziņošanas Gorbačovs ciemojās Latvijā. Vizīte vēsture iegājusi ar to, ka visu okupācijas gadu laikā neviens no Padomju Savienības līderiem nebija braucis uz Latviju oficiālā vizītē. Šoreiz padomju līderi esot interesējusi tieši ekonomikas reformēšana, ne par velti viņš trīs dienu vizītē apmeklēja gan Padomju Latvijas tautas saimniecības sasniegumu izstāde, un iepazinās Latvijas veiksmes stāstiem – rūpnīcu VEF un agrofirmu “Ādaži”.

Viens no Gorbačova mērķiem bija mazināt birokrātiju un valsts iekārtas smagumu un, viņaprāt, to varēja paveikt, dodot vārdu tautai – tādējādi dzima atvērtības politika jeb “glasnostj”. Šo pārmaiņu rezultātā mazinājās kontrole pār presi un medijiem, tika atbrīvota virkne politisko pretinieku un bija pat iespējama varas kritika. Tiesa, zināmās devās. Līdz ar iespēju kritiski izteikties, Gorbačovs uzsāka ceļu uz demokratizāciju, un viņa reformas bija mazinājušas partijas varu. Demokrātija un atvērtības politika neglābjami ievainoja padomju sistēmu, kā rezultātā padomju republiku, it īpaši Baltijas valstu, iedzīvotāji pieprasīja lielākas pašnoteikšanās tiesības.

Lieki piebilsts, ka neatkarības centieni gan padomju funkcionārus, gan pašu Gorbačobu pārsteidza nesagatavotus. Vecie komunistu buki "perestroiku" un Austrumeiropas brīvlaišanu vēroja ar pamatīgām bažām, tieši tāpēc 1991. gada augustā Gorbačova līdzgājēji sarīkoja Augusta puču, kura laikā pašu vadoni ieslodzīja vasarnīcā Krimā. Apvērsumam izgāžoties, lai arī Gorbačovs pēc atbrīvošanas atguva varu, par faktisko līderi jau bija kļuvis Boriss Jeļcins.

Tātad spožs Gorbačova laiks uz pasaules politikas skatuves bija no 1985. gada marta līdz 1991. gada augustam.