Latvijas armijas uzbrukums Bermonta spēku ieņemtajai Pārdaugavai sākās 1919. gada 3. novembrī. Bermontiešiem negaidīta un morāli iespaidojoša bija Antantes karakuģu artilērijas uguns, kas no Daugavas tika vērsta pret viņu pozīcijām Pārdaugavā. Šīs kanonādes aizsegā latviešu spēki - Latgales divīzija - no Bolderājas puses uzsāka triecienu vispirms uz rietumiem gar Buļļupi, pēc tam pagriežoties gandrīz vai par 180 grādiem un līdz 4. novembra vakaram ieņemot Kleistus, tagadējo Imantu un Zolitūdi. Te fronte apstājās - bermontieši bija pievilkuši rezerves un veica niknus pretuzbrukumus, tomēr pārsviest uz Pārdaugavu vēl lielākus spēkus viņiem neļāva Vidzemes divīzijas aktivitāte gar Daugavu. Izšķirošo triecienu Pārdaugavai Latgales divīzija uzsāka 10. novembra rītā - tika atbrīvots tagadējās Lidostas rajons, Šampēteris, tālāk tagadējās Stradiņa slimnīcas teritorija, Zasulauks un vakarā pēc ilgākas kaujas arī Dzegužkalns. Kad naktī Latgales divīzija ieņēma Torņkalna staciju, bet Vidzemes divīzijas spēki pārcēlās pār Daugavu un ieņēma Ziepniekkalnu un Bišumuižu, vācu daļas, kas joprojām turējās Tuvējā Pārdaugavā, izrādījās ielenktas. Tās glāba nupat no Vācijas ieradies Rosbaha brīvprātīgo pulks, pārraudams ielenkumu starp Ziepniekkalnu un Tīraini, un segdams bermontiešu atkāpšanos Olaines virzienā. 11. novembra rītā Rīgas baznīcu zvani vēstīja, ka Latvijas galvaspilsētā vairs nav neviena ienaidnieka karavīra.

Latgales divīzijas sastāvā šais kaujās piedalījās arī Mariss Vētra, kurš atstājis vienu no spilgtākajiem un arī patiesīgākajiem Bermontiādes aprakstiem autobiogrāfiskajā romānā "Div' dūjiņas". 3. novembra uzbrukuma priekšvakarā nākamais operas premjers, guvis vieglu ievainojumu, nevarēja doties kaujā un pildīja rotas rakstveža pienākumus.

"Es neatgriezos pie galda, bet gāju meklēt rotas komandieri. Mani saņēma ar "urrā" saucieniem, un no visām pusēm lidoja zobgalīgas balsis.

- He, skrīver, pieraksti manu sievasmātes adresi - Matīsa ielā Nr. tāds un tāds.

- Par manu nāvi ziņo manai brūtei Grīziņkalnā.

- Bet, ja Kārkliņš noliek karoti, tad raksti Vērmaņparka stūrī Marijas ielas Soņai, ka čomiņš vēl mirdams domāja par viņu.

Taču arī šinīs zobgalībās slēpās nopietnība, jo tie paši, kas sākumā zobojās, drīz vien pienāca, uzsita uz pleca un teica:

- Eh, zin', pieraksti arī manas vecenes adresi.

Vienam šī "vecene" bija māte, otram - sieva, trešam vienkārši - "švircīte" jeb "šmarīte", bet katram bija kāda sieviete, kurai bija pirmajai tiesība zināt, "ja kas notiek".

Tikai kaprālis Sapals, kas kādā stūrī, papirosu dūmu mutuļos ietīts, spēlēja kārtis, sauca pāri visiem:

- Raksti tik, skrīverīt, visus tos brunču Pēterus, es tevi neapgrūtināšu.

- Nu, nu, neizrunājies, ka tik pats ar rīta gaismu nesāc raudāt.

- Par mani nebēdā, es aizbraukšu uz elli, kā man patīkas. Vēl tikai paspēlēšu naudas maku un zābakus, tad esmu gatavs.

Viņa mīļākais ceļš, tā viņš arvienu stāstīja, būšot uz elli. Taču tas viņam neizdevās, jo nevar būt vārtu, kas savieno kaujas lauku ar elli."