11. novembris. Zīmīgi notikumi 1918. un 1919. gadā

1918. gada 11. novembrī beidzās 1. Pasaules karš. Pirmais lielais militārais konflikts, ko pirms 2. Pasaules kara sauca par dižo karu. Šī kara ietekmē neatkarību ieguva vairākas valstis, tostarp Latvija. Bet Lāčplēša dienu, svinēt sāka tikai pēc gada.

Pirmais pasaules karš bija kas nepieredzēts. Politiskais zemteksts Eiropā liecināja, ka agri vai vēlu Eiropas valstis iesaistīsies lielā karā, jo iemeslus tam meklēja teju atklāti. Pulvera mucu 1914. gadā aizdedzināja Gavrila Princips, kad raidīja nāvējošos šāvienus Austroungārijas erchercoga Franča Ferdinanda virzienā. Šis uzbrukums, protams, bija tikai formāls iemesls, lai izraisītu plašāku karu.

Iemesls 1. Pasaules karam bija Vācijas hegemonija. 19. gadsimtā šī spēcīgā Eiropas valsts ieguva savu nedalīto ietekmi, bet izrādījās, ka ar to bija par maz. Vācu precēm nebija pietiekami lielu noieta tirgu, jo valsts bija nokavējusi kolonizācijas laikmeta labākos gadus. Tāpēc bija nepieciešama izplešanās, lai vācu tautai būtu iespējas attīstīties. Vācijas impērijas blokam pievienojās Austroungārija, kura bija visnemierīgākā valsts Eiropā. Tā apvienoja tik daudz dažādu tautu un minoritāšu, ka Balkānu valstis vien varēja izraisīt Eiropas karu. Krievijas impērija uzskatīja par savu pienākumu aizstāvēt slāvu tiesības Balkānos, ko atbalstīja Serbija. Tikmēr brūkošā Osmaņu impērija izmisīgi centās atrast izdzīvošanas ceļu. To sabrukšanas posmā bija gatavi sadalīt visi.

Francija, Lielbritānija un Krievija bija tās, kuras nolēma radīt savienību pret Vāciju un Austroungāriju. 1. Pasaules karš ar to īpašs, ka savu galu tajā dabūja uzreiz četras impērijas – Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas.

1918. gada 11. novembrī pulksten 5:12 no rīta, Vācijas delegācija, maršala Foša dzelzceļa vagonā, parakstīja kapitulācijas aktu. Pēc sešām stundām tas stājās spēkā un par godu kara beigām tika izšauta 101 lielgabala zalve, kas simbolizēja pēdējos šāvienus lielajā karā.

Šis bruņotais konflikts pavēra ceļu vairākām valstīm uz savu brīvību. Sabruka Austroungārija, Osmaņu impērija, brīvību ieguva arī Baltijas valstis. Taču Lāčplēša diena, kuru svin 11. novembrī, ir saistāma ar 1919. gadu.

Pirmais pasaules karš pārsteidza pašu Krievijas impēriju. Ja cars sākotnēji nebija noraizējies par savu stāvokli, tad 1917. gada revolūcijā viņa vietā jau nāca boļševiki. Vācu karaspēka daļas, kas palika Baltijā pēc kara beigām, negribēja pieļaut atsevišķu valstiņu izveidošanos. Tāpēc arī Latvijai neatkarība 1918. gadā nebūt vēl nenozīmēja mierīgu dzīvi. Vācieši centās mazināt lielinieku armijas interesi atgūt vecās impērijas sastāvā Latviju un citas Baltijas valstis, bet apvienotajam vācu un krievu karaspēkam Pāvela Bermonta vadībā, negribējās pieļaut komunistu ienākšanu savā ietekmes zonā. Visu šo interešu vidū Latvija kā neatkarīga valsts šķita drauds visām karojošajām pusēm. 1919. gads aizritēja cīņās par Latvijas teritoriju, līdz oktobrī Bermonta spēki pienāca pie Rīgas. Sākās cīņa par galvaspilsētu un jaundibinātās Latvijas valdībai bija skaidrs - cīņas būs grūtas, jo izšķirošas.

Aptuveni mēnesi ilga cīņa par Rīgu. 11. novembrī atbrīvošanas misija bija beigusies, jo latviešu karaspēkam izdevās salauzt bermontiešu pārspēku. 11. novembrī, gadu pēc 1. Pasaules kara beigām, Lāčplēša dienā godinām visus, kas piedalījās savas valsts brīvības kaldināšanā. Tā nav pateicība tikai karavīriem vai komandieriem, tā ir arī pateicība politiķiem, ierēdņiem, sievietēm, jauniešiem un bērniem. Brīvprātīgajiem un armijas virsniekiem, veciem un jauniem. Visiem, kas, spītējot bailēm un briesmām, nostājās par savu valsti. Tik nozīmīgi arī Latvijai ir izšķiroši divi gadi, kurus vieno 11. novembris.