1939. gada 11. oktobrī Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts saņēma vēstuli ar pasaulslavenā fiziķa, Nobela prēmijas laureāta Alberta Einšteina parakstu. Šai vēstulei ir tiešs sakars ar kodolieroču ēras aizsākumu pasaulē.

1939. gada 2. augustā Nobela prēmijas laureāts, fiziķis Alberts Einšteins, kurš tobrīd jau septīto gadu dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, parakstīja Amerikas prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam adresētu vēstuli. Cita starpā tajā bija teikts: „Pēdējo mēnešu laikā ir gūti pierādījumi tam, ka pastāv iespēja radīt atomu kodolu ķēdes reakciju lielā urāna masā, kas radīs lielu enerģijas apjomu un lielu daudzumu jaunu rādija grupas elementu. Tagad šķiet gandrīz neapšaubāmi, ka šādu reakciju varēs panākt jau pašā tuvākajā nākotnē. Šis jaunais fenomens novedīs arī pie spridzekļu izgudrošanas, un ir domājams – gan ne tik droši kā iepriekš teiktais –, ka šādi var radīt jauna tipa ārkārtīgi jaudīgas bumbas. Viena vienīga šāda tipa bumba, laivā nogādāta un uzspridzināta ostā, visnotaļ spētu iznīcināt visu ostu un daļu no apkārtējās teritorijas. Tomēr ļoti ticams, ka šādas bumbas būs pārāk smagas, lai tās pārvadātu pa gaisu.” Šai pēdējā pieņēmumā vēstules autors, kā zināms, kļūdījās.

Vēstījuma nozīmīgums liedza to uzticēt pasta dienestam, tāpēc par kurjeru tika izraudzīts amerikāņu izlūkdienesta konsultants, Lietuvā dzimušais ekonomists Aleksandrs Zahss. Taču tobrīd pasaulē sāka risināties dramatiski notikumi, septembra sākumā ar Vācijas uzbrukumu Polijai iesākās Otrais pasaules karš, un vēstule sasniedza prezidentu tikai 1939. gada 11. oktobrī.

Vēstuli gan ir parakstījis Alberts Einšteins, taču teksta autors ir cits – tas ir Ungārijā dzimušais atomfiziķis Leo Scilards. Scilards ir viens no kodolfizikas pamatlicējiem – pirmais, kurš izteicis pieņēmumu par atomu kodolu ķēdes reakciju. Teksta līdzautori ir vēl divi citi zinātnieki – Edvards Tellers un Eižens Vīgners. Visiem trīs ir gandrīz identisks liktenis. Viņi visi dzimuši Ungārijas ebreju ģimenēs un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlušies uz Vāciju – te, jaunajā Veimāras republikā, gan iespējas zinātniskajai darbībai plašākas, gan antisemītisms tobrīd jūtams mazāk nekā reģenta Horti pārvaldītajā Ungārijā. Tomēr jau dažus gadus vēlāk arī Vācijā situācija kļuva ebreju izcelsmes ļaudīm arvien neciešamāka, un, kā daudziem citiem, arī minētajiem trim nācās meklēt citu mītnes zemi. Galu galā viņi rada patvērumu Amerikas Savienotajās Valstīs. Scilards, Tellers un Vīgners visai labi saprata, uz ko varētu būt spējīgs Hitlers, ja viņa rokās nonāktu kodolieroči. Tomēr viņi nebija droši, ka tiks uzklausīti, un tāpēc lūdz parakstīt vēstuli vienai no lielākajām autoritātēm pasaules zinātnē – Albertam Einšteinam.

Daudzi uzskata, ka šī 1939. gada vēstule ir aizsākums tā dēvētajam „Manhetenas projektam” – darbam pie amerikāņu atombumbas, kas galu galā arī vainagojas panākumiem, proti, 1945. gadā amerikāņu aviācija nometa kodolbumbas uz Japānas pilsētām Hirosimu un Nagasaki, vienā rāvienā nogalinot kādus 100 000 cilvēku. Pēc Alberta Einšteina nāves gan parādījās ziņas, ka viņš mūža beigās esot izteicis nožēlu, ka parakstījis vēstuli prezidentam Rūzveltam, tā it kā pamudinot Ameriku spert pirmo soli pretī Hirosimai. Tomēr 1939. gada vēstuli un konkrēto darbu sākumu kodolbumbas radīšanai 1942. gadā šķir visai ilgs laika sprīdis, un tajā prezidents Rūzvelts noteikti saņēma ne vienu vien signālu gan par Vācijā notiekošajiem darbiem pie kodolbumbas radīšanas, gan par nepieciešamību veikt attiecīgus pretpasākumus.