Latvijas radio lietotnes logo

Dzejas lasījums Raiņa pieminekļa atklāšanā Rīgā 1965. gada 11. septembrī aizsāka Dzejas dienu tradīciju. It kā labi iederoties padomju ideoloģijas kanonā, Dzejas dienas kļuva par maskēta pretpadomju noskaņojuma paudējām. Ļoti spilgtu piemēru – O. Vācieša uzstāšanos 1968. gada Dzejas dienās – glabā Radio fonotēka.

1965. gadā apritēja simtgade kopš Raiņa dzimšanas. Tobrīd pastāvošajās Padomju Latvijā dzejnieks bija kļuvis par progresīvās darba tautas dzejas ikonu – netraucēja pat pirmskara Latvijas Republikas deputāta un ministra amatu klātbūtne biogrāfijā. Tuvojoties jubilejai, padomju kultūras nomenklatūra organizēja pamatīgas svinības, par kuru kulmināciju kļuva Raiņa pieminekļa atklāšana ar dzejas lasīšanu Esplanādē (toreiz pārdēvētā par Komunāru laukumu), kas notika 1965. gada 11. septembrī. Pasākums izdevās, un tad, domājams, Rakstnieku Savienībā arī radās ideja šādu norisi pie Raiņa atkārtot katru gadu ap viņa dzimšanas laiku. Tā tapa Dzejas dienas – viens no padomju laika kultūras dzīves elementiem, kas pārdzīvojis to radījušo laikmetu.
Dzejas dienas bija visai paradoksāls ikgadējs notikums. No vienas puses, šī ideja labi iekļāvās padomju ideoloģiskajā kanonā: te gan rakstnieku „iešana masās” – braucieni uz laukiem, uz skolām un rūpnīcām –, gan kontakti starp dažādu padomju tautu literātiem, it kā būvējot vienoto „padomju kultūru”. Taču tam visam apakšā strāvoja intonatīvs opozicionārisms, maskēta ķecerība, padomju oficiālās ideoloģijas apspēlēšana pēc pašas sadomātajiem noteikumiem. Un minētajos literārajos pasākumos dzejnieki atļāvās apolitiskas vaļības, kādas tolaik nebija iespējamas cenzūras kontrolētajā presē un grāmatās. Viena šāda gadījuma dokumentējums saglabāts arī Latvijas Radio fonotēkā – Ojārs Vācietis lasa savu dzejojumu „Pūt, vējiņi!” dzejas vakarā Rakstnieku Savienībā 1968. gada 10. septembrī:

„Muižas svilst kā darvas ķīpas…
Platā mugurā kā galds
Piektais gads velk savas strīpas –
apkārt sarkans, vidū balts.

Pārāk cieta āda viņiem,
tad lai palīdz miets un „Pļī!”,
nav nekādi „putvejini”,
ir – „Bože, carja hraņi!”.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
aizdzen mani katorgā!

Durkli zemē, plecā somu,
„Pūt, vējiņi!”, spārnus plēt,
pietiek pelēt, jāsāk domāt,
pietiek kaut – un jāiet sēt.

Paliek gaisā sapņi zili,
ej, kur tālums gaida zils!
Laiks. Un svešā Pēterpilī
sākas tava Pēterpils.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu,
aizdzen Revolūcijā!

Sarkanais, nāc stājies strīpā
te, kur sarkans apklāts galds,
kas uz pleciem tev par strīpām –
apkārt sarkans, vidū balts?

Turi muti! Stāvi klusu!
Lai tur muti tavējs mūžs!
Zinām sen – uz kuru pusi
tavi „pūtvējiņi” pūš.

Pūt, vējiņi, dzen laiviņu
vai nu tur… vai Vorkutā.

Zīmīgi, ka drukāts šis teksts dienas gaismu ieraudzīja tikai desmit gadus vēlāk – 1978. gadā krājumā „Antracīts”. Un arī tad no tā bija pazudusi viena daļa – tā, kas sākas ar vārdiem „Sarkanais, nāc stājies strīpā…” Šajā fragmentā diezgan skaidri var nolasīt atsaukšanos uz staļiniskajām represijām un, pie labas gribas, arī uz 1940. gada Latvijas aneksiju. Bet, kā dzirdams, 1968. gada Dzejas dienās autors tekstu cēlis priekšā bez kupīrām. Nākamajā daļā – arī tiem laikiem visai riskanti – dzejnieks piesauc gan latviešu gvardes strēlnieku cīņu vietu Piemaskavas Borovskā, gan leģionāru – Volhovā, jau toreiz likdams līdzās abas likteņa traģismā vienādās Otrajā pasaules karā karojušo latviešu puses. Tomēr pat šīs detaļas nobāl cita, vēl daudz provokatīvāka motīva priekšā. Domājams, daudziem klausītājiem šokējoši un gluži vai neticami šķita dzirdēt vārdus „apkārt sarkans, vidū balts” – skaidri nosauktās sarkanbaltsarkanā karoga krāsas.