Igora Stravinska (attēlā) opera „Plenča piedzīvojumi” ir īpaša tai ziņā, ka tās librets balstīts nevis kādā literārā tekstā, bet gan vizuālās mākslas darbos – 18. gadsimta angļu mākslinieka Viljama Hogārta gleznu sērijā. „Plenča piedzīvojumu” pirmizrāde notika Venēcijā 1951. gada 11. septembrī.

Ierastais operu komponistu iedvesmas avots ir dramatiski vai episki sižeti, arī dzejas teksti, taču Igora Stravinska operas „Plenča piedzīvojumi” gadījumā komponistu iedvesmoja vizuālā māksla – 18. gs. angļu mākslinieka Viljama Hogārta darbu sērija, kuru Stravinskis skatīja izstādē Čikāgā 1947. gada maijā. Jāpiebilst, ka komponists jau pirms Pirmā pasaules kara bija faktiski pārcēlies uz dzīvi Rietumeiropā, no kurienes Otrā pasaules kara sākumā devās uz Savienotajām Valstīm.

„Plenča piedzīvojumu” astoņās grafikās, kas vēlāk pārstrādātas gleznās, Hogārts tēlo jauna vieglprāša izšķērdīgo un baudkāro eksistenci, kas viņu noved vispirms parādu cietumā, bet pēc tam trakonamā. Mākslinieks rāda teju vai visu pazudinošu netikumu spektru: izšķērdīgu greznību, pļēgurošanu, pērkamas mīlas priekus, azartspēles, laulības ar nemīlamu sievieti naudas dēļ. Vienīgais gaišais stars šai drūmajā ainā ir jaunā plenča kādreizējā līgava, kuru viņš pamet mātes cerībās, bet kura, par spīti visam, turpina viņu atbalstīt. Taču viņas spēki ir par vājiem, lai pretotos mīļotā pašpazudinošajām tieksmēm. Balstoties Hogārta tēlotajā stāstā, libretu Stravinska operai radīja dzejnieks Vistens Hjū Odens un libretists Česters Kelmens. Operas „Plenča piedzīvojumi” pirmizrāde notika Venēcijā 1951. gada 11. septembrī.

Stravinska operā oriģinālā 18. gs. fabula pamatīgi pārveidota. Galvenais varonis Toms Rokvels ieguvis simpātiskākus vaibstus – viņš nepamet savu mīļoto Ennu Trūlavu aiz tīras vieglprātības – abu attiecībām pretojas meitenes tēvs, kuram Toms nešķiet gana situēts. Un te nu Tomam uzrodas draugs – kāds Niks Šedovs. Vēlāk izrādīsies, ka šis Šedovs – „Ēna” – ir pats velns, kurš, protams, grib pazudināt lādzīgo, bet raksturā vājo Tomu. Nelabais aizvilina jaunekli uz Londonu, aizved uz prieka māju, ievelk dīvainā laulībā ar bārdainu sievišķi un utopiskā biznesa projektā, kas Tomu izputina. Visiem šiem notikumiem, jāpiebilst, ir diezgan absurda nokrāsa. Tomēr kāroto – Toma dvēseli – Niks Šedovs neiegūst. Kritiskajā brīdī varoņa liktenī iejaucas Enna Trulova, domas par viņu ļauj Tomam uzvarēt izšķirošajā kāršu partijā ar nelabo, kurš spiests doties atpakaļ uz elli. Tomēr aiziedams viņš pamanās laupīt Tomam saprātu.

Arī operas izskaņā mēs atrodam Tomu Rokvelu trakonamā, kur viņam līdzās ir mīļotā Enna. Toma vājprāta vīzijās viņa tam tēlojas kā mīlas dieve Venēra, viņš pat sev – kā dailes un kaisles dievs Adoniss. Viņa ieaijā mīļoto miegā un klusi dodas prom, bet Toms, atmodies un neatradis mīļoto sev līdzās, mirst.