1861. gada 12. aprīlī ASV sākas Pilsoņu karš. Konfederātu armija uzbrūk ASV armijas fortam Čārlstonā, neatstājot Savienoto valstu idejas aizstāvjiem nekādas izredzes uz panākumu. Lai arī Samtera forts krīt, teju četrus gadu ilgajās cīņās, uzvaru svinēs forta aizstāvji.

 

1860. gads bija pēdējais ASV prezidenta Džeimsa Bukanana prezidentūrā. Jau viņa laikā dienvidu jeb tā sauktie vergu štati mērķtiecīgi virzīja savu politiku un draudus par izstāšanos no Savienoto valstu līguma. Kad gada izskaņā ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Ābrahams Linkolns, skaidrs kļuva, ka vergu štatiem nebūs lielas iespējas vienoties ar Linkolnu. Tad arī tika nolemts, ka pienācis laiks rīkoties ar spēku.

Vairāki štati nolēma pamest Savienotās valstis. Šāda rīcība nozīmēja, ka štati konfiscēja federālo īpašumu un iekļāva to sava štata turībā. Tas attiecās ne tikai uz valsts līmeņa iestādēm, bet arī uz armijas kazarmām, arsenāliem un fortiem. Protams, ka armijas resursus tāpat neviens neatdeva. Ja prezidents Bukanans bija labs diplomāts, tad Linkolnam tādas iespējas vairs nebija. Bukanans centās mierināt un vienoties ar revolucionāro štatu vadītājiem, kamēr Linkolns bija spiests uzsākt militāras sadursmes. Viens no pirmajiem štatiem, kas meta izaicinājumu federālajai varai bija Dienvidkarolīna. Čārlstonā bija vairāki forti, kuros uzturējās ASV spēki. Vecākos fortus armija pameta, bet pretēji konfederātu vēlmēm, ievācās vēl nepabeigtajā Samtera fortā. To būvēja vairākus gadus un tam bija jākļūst par tajā laikā pasaulē labāko fortu. Lai arī kā protestēja dienvidnieki, ziemeļnieku spēki nakts aizsegā pārnesa uz fortu ne tikai lielgabalus, bet arī kājnieku ieročus. Par nožēlu ASV spēkiem, forta loma bija Čārlstonas ostas aizsardzība no jūras, ne tik daudz no sauszemes. Kad fortu sāka būvēt, neviens nedomāja, ka nāksies cīnīties pašiem savā starpā.

Linkolns par prezidentu kļuva 1861.gada marta sākumā. Konfederāti piedāvāja sarunas, lai vienotos par federālo spēku aiziešanu no štatiem, kas nolēmuši izstāties. Taču Linkolns bija pārliecināts Savienoto valstu patriots un nepieļāva pat domu iesaistīties diskusijās ar dumpiniekiem, kuru veidojumu viņš pat neatzina par valstij līdzvērtīgu. Tāpēc, aizbildinoties ar atteikumu nodot Samtera fortu, 12.aprīlī konfederāti sāka tā bombardēšanu.

Salīdzinot abu pušu spēkus, pārsvars bija konfederātu pusē. Viņiem bija labākas pozīcijas, vairāk cilvēku un galvenais – vairāk lielgabalu. Forts bija aplenkts, kuģus, kas steidzās palīgā, vienkārši neielaida ostā. Tāpēc vairāk nekā diennakti forta aizstāvji centās atšaudīties. Lai arī fortu cēla masoni, kas nenozīmēja, ka tas bija ģeniāls mūra arhitektūras paraugs, tajā bija daļa koka būvju. Uzbrucēji mērķtiecīgi centās trāpīt tieši koka konstrukciju daļā, tādējādi izraisot fortā ugunsgrēku. Kad pienāca 13. aprīļa pusdienas laiks, abu pušu lielgabali pieklusa. Iemesls tam bija gaužām nelielais karavīru skaits, kas mācēja apieties ar artilēriju, turklāt kā vienā, tā otrā pusē. Kad Dienvidkarolīnas pārstāvis devās uz Samtera fortu, viņš piedāvāja forta aizstāvjiem evakuēties. Forta komandieris pieņēma lēmumu izmantot šo dienvidnieku kļūdu, jo forts praktiski bija iznīcināts un krājumu viņam nebija atlicis ilgai aizstāvībai. Ar lielgabalu zalvēm viņš nolaida fortā plīvojošo ASV karogu un paziņoja par atkāpšanos. Konfederātu spēku komandieris bija nikns par štata senatora patvaļu, jo nebija apspriesti noteikumi forta atdošanai. Taču ar ASV spēku kapitulēšanu fortā vai evakuāciju, neatgriezeniskais bija noticis. Ziemeļamerikā sākās ASV Pilsoņu karš. Linkolns izziņoja masveida armijas mobilizāciju, kas izraisīja vēl vairāku štatu pievienošanos Konfederācijai. Tā līdz pat 1865.gadam amerikāņi karos paši savā starpā.