30. gadā pirms mūsu ēras, tieši 12. augustā, ir pieņemts uzskatīt, ka Kleopatra, pēdējā no Ēģiptes faraoniem, izdarīja pašnāvību. Pielikusi pie savām krūtīm odzi, Kleopatra ļāva tai izdarīt nāvējošo kodumu. Lielas bija Romas valdnieka Oktaviāna dusmas, kad viņš uzzināja par valdnieces nāvi. Turpina Jānis Krops:

Kleopatra Filopatora bija pēdējā antīkās Ēģiptes valdniece, kuras saknes nāca no Ptolemaju dzimtas. Dzimta Ēģiptē bija kļuvusi spēcīga pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem, kurš sev par godu Ēģiptē nodibināja savā vārdā nosauktu pilsētu. Kleopatras ceļš līdz tronim ietvēra itin visus līdzekļus, mīlas afēras, slepkavības un arī incestus. Lai arī Kleopatras dzimtai bija grieķu izcelsme, viņa tomēr apguva ēģiptiešu valodu un nodēvēja sevi par dievietes Izīdas jauno iemiesojumu.

Sākotnēji Kleopatra Ēģiptē valdīja kopā ar savu tēvu Ptolemaju 12. un vēlāk arī ar brāļiem Ptolemaju 13. un 14. Ar pēdējo viņa pat paguva apprecēties pēc senajām ēģiptiešu tradīcijām, līdz Nīlas pērlē ieradās Romas diktators Gajs Jūlijs Cēzars. Ar vareno vīru Kleopatrai izveidojās mīlas sakars, kurā piedzima dēls Cēzarions. Lai vēlāk pretendētu uz troni arī Romā, dēls speciāli tika nosaukts par godu varenajam tēvam.

Rūpīgi celtā varas piramīda sāka brukt 44. gadā pirms mūsu ēras. Romā tika noslepkavots Jūlijs Cēzars, kas apdraudēja arī Kleopatras stāvokli Ēģiptē. Romas augstākajām aprindām nepatika doma par varas dalīšanu ar kādu daiļavu Ēģiptē, romieši bija iekarotāji un pasaules valdnieki, tāpēc visai varai bija jāpieder viņiem. Kleopatra ātri atrada sev sabiedroto Romā, par kuru kļuva Marks Antonijs, Romas armijas ģenerālis un arī politiķis. Uzticams nogalinātā Jūlija Cēzara draugs. Līdz pat 33. gadam pirms mūsu ēras Marks Antonijs saglabāja mieru Romā ar politisko vienošanos, kas labāk zināma kā Otrais triumvirāts. Tā bija vienošanās ar Oktaviānu un Lepidu. Taču 33. gadā pirms mūsu ēras Marka Antonija nesaskaņas ar Oktaviānu bija tik lielas, ka Romā izcēlās pilsoņu karš.

Marks Antonijs ar savu mīļāko Kleopatru meta izaicinājumu Oktaviānam, taču dumpinieku Romas - Ēģiptes savienībai bija maz cerību. Oktaviāna sūtīta flote un armija sakāva Marka Antonija un Kleopatras kuģus netālu no Aleksandrijas, savukārt paliekošo uzvaru izcīnīja īsā sauszemes kaujā. Marks Antonijs izdarīja pašnāvību, uzšķēržot savu vēderu ar zobenu, bet Kleopatra tika sagūstīta savā mauzolejā. Oktaviāns piekodināja sardzi, ka valdniece jāpatur tādā uzmanībā, lai viņa būtu sveika un vesela iekarotāja triumfa gājienam. Tajā Kleopatrai būs jāgodina jaunais valdnieks, atzīstot pilnīgu savu sakāvi. Taču viltīgajai valdniecei izdevās savā istabā iesūtīt vai nu grozu, vai arī vāzi ar odzi. Atpūtas brīdī ar pāri no viņas sulainēm viņa izdarīja pašnāvību.

Kino ekranizācijas un arī literatūra bieži vien piemin, ka Kleopatra ļāvusi odzei sevi sakost krūtīs, taču, spriežot pēc visvecākā vēsturnieka Strabo versijām, Kleopatra, lai nonāvētos, tikpat labi varēja lietot arī kādu toksisku ziedi. Jāatceras, ka Ēģiptes kobras kodums nav nekāda mierīgā nāve, jo tās inde sākumā pilnībā paralizē cilvēka ķermeni, sākot ar acīm. Līdz ar to šāds kodums ir vairāk nekā mokošs. Plutarhs tikmēr uzstājīgi propagandēja, ka Kleopatra odzei ļāvusi sakost roku. Jebkurā gadījumā visspožāko ilustrāciju Kleopatras nāvei piešķīra dižais angļu dzejnieks Viljams Šekspīrs. Viņa traģēdijā "Antonijs un Kleopatra" Ēģiptes valdniece un dievietes Izīdas miesa lēni ļāva odzei izvīties no groza. Paņēmusi gudrības simbolu - kobru savās rokās, Kleopatra tai ļāva, šņācot locīties, līdz viens spējš trieciens, un indīgais rāpulis bija sakodis valdnieci. Inde sūcās asinīs, un Kleopatra saļima. Viena no viņas kambarsulainēm Iraīda nomira turpat līdz ar valdnieci, bet otra - līdz nāvei uzticamā Harmiona vēl paspēja sakārtot valdnieces kroni. Oktaviāna uzvarai nekas traucēt vairs tāpat nevarēja, taču pilnīgu gandarījumu par uzvaru Ēģiptē viņš arī nesaņēma. Kleopatra nomira uzvarēta, taču nesakauta.