„Šekspīra Globusa teātris” ir iespējami precīzi rekonstruēta 16./17. gs. mijas teātra ēka Londonā – kādreizējās Viljama Šekspīra skatuves atdarinājums. Savu darbību teātris uzsāka 1997. gada 12. jūnijā.

„Ir milzu teātris šī pasaule, un visi ļaudis tajā – aktieri.” Droši vien arī šīs hrestomātiskās Viljama Šekspīra rindas no komēdijas „Kā jums tīk” skanējušas no „Globusa” teātra skatuves, kura tik cieši saistīta ar ģēnija dzīvi un daiļradi.

Šekspīrs bija viens no „Globusa” līdzīpašniekiem, un tieši šai skatuvei tapa viņa dižākie darbi – „Jūlijs Cēzars”, „Hamlets”, „Otello”, „Karalis Līrs”, „Venēcijas tirgotājs”, „Makbets” un citi. „Globusa” trupu vadīja izcilais traģisko varoņlomu tēlotājs Ričards Bērbidžs, tajā darbojās savā laikā slavenie komiķi Vils Kemps un Tomass Poups, vēlākie Šekspīra pirmā rakstu izdevuma sastādītāji Džons Hemingss un Henrijs Kondels, un arī pats Šekspīrs, pēc visa spriežot, spēlējis uz skatuves.

Līdz 1597. gadam trupa apdzīvoja pašu būvētu teātra ēku Šordičā, Londonas austrumdaļā. Kad zemes gabala nomas līgums tuvojies beigām, īpašnieks, kāds Džils Allens, atteicies to pagarināt, pie kam uzstājis, ka teātra ēka tagad uzskatāma par viņa īpašumu. 1598. gada Ziemassvētkos, kad Allens bija devies svinēt savos lauku īpašumos, aktieri, pieaicinājuši strādniekus un tolaik pazīstamo Londonas namdari Pīteru Strītu, četrās dienās nojauca koka celtni un visas detaļas aizgādāja prom. Allens mēģināja tiesāties, taču zaudēja. Nākamajā gadā, izmantojot iepriekšējās ēkas būvkonstrukcijas, tapa jauna celtne Sautvorkā. Šodien tas ir pats Londonas centrs iepretim Sitijai, taču tolaik tas bija reti apbūvēts mitru piekrastes pļavu un dārzu nogabals pie pilsētas robežas. Kā vairums tā laika Anglijas teātru, ēka bija tikai daļēji apjumta: jumts sedza sēdvietu galerijas un skatuvi; būves viducī bija atklāts pagalms, kur, kājās stāvot, izrādi skatījās lētāko biļešu īpašnieki. Šajā namā „Globuss” piedzīvoja savu zelta laikmetu un arī ugunsnelaimi 1613. gadā, pēc kuras jau nākamajā bija gatava jauna ēka.

Šekspīrs, domājams, ap 1610. gadu pamatā pārcēlās uz savu īpašumu Stretfordā pie Eivonas, kur arī beidza savas šīs zemes gaitas 1616. gadā. „Globuss” turpināja savu darbību līdz 1642. gadam, kad Anglijas pilsoņu kara laikā ar Parlamenta lēmumu visi teātri tika slēgti. Dažus gadus vēlāk ēku nojauca.

Tomēr „Globusa” vēsture ar to nebeidzās. Par to jāpateicas amerikāņu aktierim Semam Vanameikeram, kurš pagājušā gadsimta 50. gados pārcēlās uz Lielbritāniju un kļuva apsēsts ar ideju atjaunot Šekspīra laika „Globusu” tā oriģinālajā vietā un izskatā. Sākotnēji nebija īsti skaidrs, kur tieši atradusies Šekspīra laika ēka. To atklāja arheoloģiskie izrakumi 1989. gadā. Tad arī noskaidrojās, ka šajā vietā teātri atjaunot nebūs iespējams, jo te atrodas vēsturiska 18. gs. apbūve. Šī vieta izrādījās arī krietni tālāk no upes, nekā tas redzams 17. gs. zīmējumos, jo Temza tolaik bijusi platāka.

Tad nu „Globusa” atjaunošanai tika izraudzīts laukums apmēram 230 metru attālumā no kādreizējā. Nekādu autentisku projektu vai plānu atjaunotāju rīcībā nebija. Arhitekts Teo Krosbijs un būvinženieri no sera Edmunda Hapolda biroja pētīja gan visu, kas bija atrodams par „Globusu” un citu Elizabetes laikmeta teātru iekārtojumu, kā arī citas līdz mūsdienām saglabājušās 16. un 17. gs. būves. Tomēr atjaunotā ēka tiek atzīta par visumā autentisku. Tā celta no ozolkoka, izmantojot senatnīgo būvdetaļu savienošanas tehniku; apjumta ar niedru jumtu – pirmo Londonā kopš 1666. gada, kad pēc Lielā Londonas ugunsgrēka šādi jumti tika aizliegti. Pirmie skatītāji uz Šekspīra vēsturiskās lugas „Henrijs V” izrādi rekonstruētajā „Globusā” pulcējās 1997. gada 12. jūnijā.