1933. gada 12. maijā pasaulē nācis latviešu onkologs, psihoterapeits un seksologs Jānis Zālītis.

Padomju laikā, kad par seksu nemēdza runāt, Jānis Zālītis laida klajā grāmatu par cilvēka seksualitāti un dzimumaudzināšanu – „Mīlestības vārdā”. Tā izraisīja milzu ažiotāžu, kļūstot par īstu dižpārdokli. Kaut kas tāds padomju grāmatnīcās vēl nebija redzēts, grāmatu izķēra kā karstus pīrādziņus. Bet autors, pateicoties šai grāmatai, kļuva slavens. „Mīlestības vārdā” bija atrodama teju katras latviešu ģimenes grāmatplauktā – noslēpta tālākajā stūrī vai izlikta priekšplānā. Jāatzīst gan, ka vēlāk šīs pašas grāmatas dēļ viņš krita varas nežēlastībā, jo grāmatas otro izdevumu papildināja zīmējumi ar seksa pozām, ko cenzūra atzina par pornogrāfiju, pašu grāmatu izņēma no pārdošanas, iznīcināja, bet autoram aizliedza lasīt lekcijas un publicēties. 

Jānis Zālītis pasaulē nāca dzimtā, kuras vīriešiem esot piemitušas suģestijas spējas. Arī vietu, kur 1933. gada 12. maijā viņš piedzimis,  Valkas rajona Brantu pagastu, mēdz saukt par vietu, kur garu pacilā teiksmaina senatne un pilskalni.

Puikas gados Jāņa tuvākais cilvēks bijis vectēvs, mācītāja palīgs, kurš vadījis dievkalpojumus vietējā draudzē. Vectēvs pratis suģestēt un dievkalpojuma apmeklētājus ievedis transā, tāpēc vēlākā dzīvē Zālītis, atklājot savas hipnologa spējas, tās piedēvējis iedzimtībai un vectēvu mēdzis saukt par savu pirmo skolotāju.

Tēvatēvs Alenis, viens no pēdējiem hernhūtiešiem Latvijā, ļaudīm teicis, ka visi meklējam dārgumu – mīlestību. To aiz auss licis arī mazais Jānis, kurš kara laikā, pusaudzis būdams, izglābis savu mammu, nošaujot padomju armijas kareivi, kurš nogalinājis vecomammu. Tolaik viņam varēja būt vien desmit, vienpadsmit gadu, kad, kā viņš pats atmiņu epizodē rakstījis, ar rijā paslēptu vācu snaipera šauteni vispirms iešāvis uzbrucējam rokā, kas turēja pistoli, izsitot to. Kad virsnieks skrējis pēc automāta Jānis nošāvis viņu lodi raidot galvā.

Tieši tāpēc visu Zālīša bērnību pavadījušas bailes, ka mamma varētu pazust un tikai pusmūžā,strādājot ar psihoterapeitiem izdevies tās izdzēst.

1949. gadā ģimeni izsūtīja un, neraugoties uz smagajiem apstākļiem, Jānis studēja Tomskas Medicīnas institūtā ķirurģiju un  psihoterapiju, apgūstot hipnozi. Neraugoties uz to, ka psihoterapijas radikālākā metode hipnoze nebija populāra mediķu vidū, Jānis Zālītis dedzīgi pievērsies, paša vārdiem sakot, nievātajai un pat aizliegtajai mācībai. Studenti lekcijās ieveduši sevi transā, un zināšanas pašas esot ierakstījušās smadzenēs, reizēm hipnoterapiju izmantojuši nerātnām lietām. Paradoksāli, ka nākamais seksa guru nevainību zaudēja tikai 27 gadu vecumā, tikmēr pirmā pieredze gūta septiņu gadu vecumā, kad staļļaugšā pamanījis savu krusttēvu meņģējamies ar strādnieci Martu, un puika nav varējis saprast, kāpēc lāga vīrs pliko tanti moka.

Kā onkologs vēža ārstēšanā arī izmantojis hipnoterapiju.

 Tā vien šķiet, ka Jānis Zālītis atmiņu stāstos apzināti mistificējis savu dzīvi, tiecoties pēc neparastā, noslēpumainā un neizzināmā. Tikmēr nenoliedzams ir fakts, ka Amerikas Biogrāfiskais institūts, kas vērtē izcilu cilvēku ieguldījumu pasaules vēsturē, 2002. gada 18. novembrī par nopelniem onkoloģijā, psihoterapijā un seksoloģijā titulējis ārstu Jāni Zālīti par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta cilvēkiem.